ABA (Dženija Kutza)
4. septembris, 2018 pl. 9:28,
Nav komentāru
17 gadu vecumā Dženija Kutza piedzīvoja sāpes savu vecāku šķiršanās dēļ. Tās bija sāpes, kas atstāja viņu ar bezcerības sajūtām, it kā griesti būtu zemāki palikuši un ierobežotu viņas nākotni. Savā grāmatā, kuru sauc "Aba", Dženija dalās ar to, kā gadu gaitā Dievs parādīja uzticību, lai sargātu un atbalstītu viņu. Un Viņam ir brīnišķīgs plāns ne tikai viņai, bet katram bērnam, kurš pārdzīvojis savu vecāku šķiršanos. Savā grāmatā Dženija uzmundrina citus, kas atrodas līdzīgā situācijā, neskatoties uz apstākļiem, kurus viņi ir piedzīvojuši bērnībā, atcerēties, ka dzīve nav beigusies un cerība nav zudusi. Ir cerība Jēzū Kristū, un viņu piedzīvojumi tikai sākas.
Šis raksts ņemts no viņas grāmatas "Aba".
MANS TĒVS MĪL MANI
Es atceros, kā reiz sastapos ar sievieti, kura gribēja izdarīt pašnāvību. Viņa izgāja altāra priekšā dievkalpojuma laikā, atsaucoties uz aicinājumu, un teica man, ka viņu pastāvīgi nomāc domas par pašnāvību. Viņa uzskatīja, ka neatbilst nevienam standartam. Viņa turpināja runāt; "Es neesmu pelnījusi to, lai par mani rūpētos, tā visa dēļ, ko es esmu sastrādājusi. Es pievīlu savu vīru. Viņš tik smagi strādāja, lai rūpētos par mani, bet es viņu un savus bērnus pievīlu." Un viņa turpināja uzskaitīt savas kļūdas un neveiksmes.
Es sāku viņai kalpot un stāstīju par Dievišķo piedošanu un Viņa žēlastību. Un, lai gan es viņai izskaidroju brīnišķīgos Dieva apsolījumus, viņa turpināja uzskaitīt savas kļūdas un neveiksmes, un atkārtoja, ka viņa nav cienīga. Lai gan viņai tika izteiktas Dievišķās atbrīvojošās patiesības, viņas personīgās domas atturēja pieņemt patiesību. Man likās, ka man nekas neizdodas. Nav svarīgi, ko es teicu, viņa turpināja man stāstīt par to, kāpēc viņa nebija cienīga.
Visbeidzot, vidū vienā no viņas stāstiem par viņas kļūdām un neveiksmēm, Dieva Gars manī pacēlās, un es viņai tieši pajautāju: "Jūs zinājāt, ka jūsu Dievs Tēvs mīl jūs?"
Pēkšņi viņa apklusa. Bija redzams, ka šis jautājums viņu satricināja, un viņa sāka nomierināties un apzināties, ka viņai ir Tēvs, Kurš viņu tik ļoti mīl. Pēc kaut kāda laika viņa varēja izdvest: "Mans Tēvs mīl mani."
Es teicu: "Jā, lai tas ieguļas dziļi jūsu sirdī. Pateiksim to vēl vienu reizi."
Katru reizi, kad viņa atkārtoja šos vārdus, dziedināšana un mīlestība sāka kvēlot viņas sirdī. Jo vairāk viņa ļāva šai patiesībai ieiet viņā, jo vairāk viņa tai ticēja. Visas iepriekšējās sarunas par to, ko viņa ir pastrādājusi, apklusa, un tagad tikai Dievišķā labvēlība un piedošana plūda no viņas mutes. Es viņai iedevu Rakstu vietas par Dievišķo mīlestību, un turpināju viņu uzmundrināt.
Viņa nespēja pa īstam pieņemt Dieva piedošanu un Dievišķo žēlastību, kamēr nesaprata patiesību par Dievišķo mīlestību attiecībā pret viņu. Mans Tēvs mīl mani. Šie četri vārdi izmainīja visu viņas dzīvi. Dievišķā mīlestība ielauzās viņas cilvēciskās sirds dziļumos, lai izglābtu viņu. Es ticu, ka viņa šodien ir dzīva pateicoties Dieva spēkam un atklāsmei par to, cik viņa Dievam ir dārga. Viņa izmainījās, kad sāka redzēt Dievu, nevis kā nedzīvu radījumu, bet kā Tēvu, Kurš zina katru viņas kļūdu un tāpat kā iepriekš stipri viņu mīl. Viņa sāka redzēt Dievu kā Tēvu, pie Kura viņa varēja atnākt un Kuram viņa varēja uzticēties.
Tāpat arī jūs esat Dieva izredzēti cilvēki, kurus Viņš mīl un pasargā. Vienkārši paklausieties, ko Jēzus teica Jāņa evaņģēlijā 15:16: "Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis..." Viņš izvēlējās jūs mīlēt tādu, kāds jūs esat. Iespējams, jūs jūtaties, ka neesat mīlestības, pieņemšanas un rūpju cienīgi to notikumu dēļ, kas bijuši pagātnē, bet jūsu pagātne nemaina to, ko Dievs jūt attiecībā pret jums vai Viņa vēlmi rūpēties par jums. Faktiski Viņš jau zināja, ka jūs pieļausiet kļūdas, kuras jau esat izdarījuši, bet Viņš vienalga ir izvēlējies jūs mīlēt.
Dievišķā mīlestība ir dziļāka nekā jebkura cita mīlestība. Nav svarīgi, cik augstu vai zemu jūs atrodaties, nekas nespēj jūs atdalīt no Viņa mīlestības. Jūs nevarat aizbēgt no Viņa mīlestības, pat tad, ja to centīsieties. Viņš vienalga jūs vienmēr mīlēs, neatkarīgi no tā, vai jūs izvēlēsieties atbildēt Viņam un mīlēt Viņu, vai ne.
Lai gan Viņa mīlestība ir tik liela, Viņš tāpat ka iepriekš dod jums izvēli pieņemt to. Viņš ļauj jums izlemt, vai vēlaties Viņu saukt "Tēvs". Jūs esat tik vērtīgi Viņam, ka Viņš deva jums iespēju saukt Viņu par Tēvu.
Es atceros, kā reiz vakarā es saucu uz Dievu, kad man bija sāpīgi, un Viņš man parādīja mani pašu mazas meitenītes izskatā. Es sevi redzēju skrienam Viņa apskāvienos. Tas nebija izmērāms skrējiens, es skrēju, cik vien ātri varēju, no visas sirds, tieši Viņa apskāvienos. Es neapstājos, lai atskatītos. Es vienkārši sakoncentrēju savu skatieni tieši uz Viņu.
Kad es beidzot sasniedzu Viņu, es sajutu, ka Viņš man smaida. Es sajutu mīlestību Viņā. Viņš mani pacēla un pagrieza, kā to parasti dara tēti ar saviem mazajiem bērniem. Bet pēc tam Viņš mani nosēdināja uz ceļiem. Es atceros, ka sajutos tik nevainīga, tik pasargāta. Visas manas bailes un pārdzīvojumi izkusa Viņa lielās mīlestības priekšā. Tieši tāds Tēvs Dievs vēlas būt mums.
Kļūstot vecākai, es nolēmu sargāt šo bērnišķīgo ticību, kura izmanto katru iespēju saukt un skriet pie mana Debesu Tēva. Aizveriet acis un iedomājieties, ka Dievs jūs tur Savās mīlošajās rokās. Lai visas bailes un kauns izkūst Viņa klātbūtnē. Atdodiet Viņam visus savus pārdzīvojumus un ļaujiet tiem izzust.
Ļaujiet Dievam Tēvam būt par Abu, Tētuku jums. Katru reizi, kad jūs sākat pārdzīvot par kaut kādu situāciju jūsu dzīvē, vienkārši sakiet balsī: "Mans Tēvs mīl mani. Mans Tēvs mīl mani!" Ļaujiet šiem vārdiem skanēt jūsos.