Pati lielākā draudze pasaulē (Jongi Čo)
7. novembris, 2018 pl. 9:39,
Nav komentāru
1.daļa
BIŠU SPIETS
Kādā svētdienas rītā, kad es atpūtos savā ofisā pēc pielūgsmes kalpošanas, manu mieru pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Kāda balss aiz durvīm nedroši teica: "Mācītāj, jūs šeit?" Tā bija viena no mūsu diakonēm, pieticīga sieviete, kura uzticīgi lūdza par manu kalpošanu.
-Ienāciet, - teicu es. - Kā jums šodienas kalpošana?
-Mācītāj, es saņemu daudz atklāsmes, klausoties jūsu sprediķus, - atbildēja viņa. - Man ļoti patīk jūsu kalpošana, un es esmu sirsnīgi pateicīga par visu.
-Tas viss ir pateicoties jūsu lūgšanām, - teicu es. - Bet kas jūs atveda šeit? Kas noticis?
-Pāris dienas atpakaļ man bija sapnis, - paskaidroja sieviete, - kurš turpina atkala un atkal uzpeldēt manā galvā. Jo vairāk es lūdzu un prasu Dievam par redzēto, jo biežāk es to atceros.
-Un par ko tad bija šis sapnis? - jautāju es. - Izstāstiet man to.
-Es sapņoju par bišu spietu, - teica diakone. Un viņa man izstāstīja savu sapni, līdzīgi tam, kā Jāzeps par saviem sapņiem izstāstīja saviem tuviniekiem: - Uz kalna visur bija izlikti bišu spieti, un bites ievāca ziedputekšņus no tuvumā esošiem ziediem. Pēkšņi viņi visi savienojās milzīgā spietā; es nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz bites vienā vietā. Pēc brīža jau šī bišu saime mērķtiecīgi virzījās uz draudzes pusi. Tas bija tik dīvaini, ka es nolēmu sekot tām. Es steidzos pakaļ šim dūcošajam melnajam mākonim tik ātri, it kā man pašai būtu savi spārni. Pietuvojoties draudzei, es redzēju, ka bites riņķoja ap draudzes sienām. Bet tad pēkšņi viņas sapulcējās, aizlidoja uz citu pusi, bet es atkal viņām sekoju. Pēc kāda laika man ceļā bija upe. Un ja bites brīvi pārlidoja pāri platajai upei, tad man neizdevās to izdarīt bez spārniem. Es saucu uz viņām, lai viņas mani paņem līdzi, bet mans lūgums noslīka milzīgajā dūcošajā saimē. Un man nekas cits neatlika, kā tikai noskatīties, kurā virzienā tās aizlido.
-Tas ir viss? - jautāju es.
-Jā, tas ir viss, - piebilda sieviete. - Bet, mācītāj, es precīzi zinu, ka spiets aizlidoja Joido salas virzienā. Šis attēls ar bišu saimi, kas attālinās, uzrodas manu acu priekšā, kad es par to lūdzu.
Diakone ar entuziasmu pārstāstīja man savu neparasto sapni. Un, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk sapratu, ka šī informācija patiešām bija neparasta. Es nodomāju, ka Dievs skaidri man cenšas kaut ko pateikt. Tāpēc es lūdzu, meklēju Dievu un prasīju, lai Viņš interpretē man šo informāciju. Un Dievs atbildēja manai lūgšanai tieši tāpat, kā kādreiz atbildēja Jāzepam uz lūgumu izskaidrot galvenā dzērienu devēja un maizes cepēja sapņus. Sapnis par bišu spietu patiešām bija pravietisks un atklāja man draudzes nākotni. Vai esat gatavi dzirdēt šo stāstu?
DRAUDZES STĀSTS UZ JOIDO SALAS
Tajā periodā, kad manā ofisā ienāca diakone izstāstīt savu pravietisko sapni, draudze Seodemunā piedzīvoja lielu skaitlisko pieaugumu. Mūsu svētdienas dievkalpojumus apmeklēja ap 10000 cilvēku. Nevienai draudzei Korejā tajā brīdī nebija sapulcēs tāds daudzums cilvēku. Dievs patiešām mums ļāva augt, un tā bija varena atmoda!
Šajā laikā Kungs man uzdeva vairākus uzdevumus, pēc kuru izpildes mūsu draudzei bija jākļūst par pašu lielāko draudzi pasaulē:
-Jong! Tev ir jāuzceļ draudze, kurā ietilptu 10000 cilvēku vienlaicīgi! Tev ir jāuzceļ draudze, kura sūtīs uz dažādām pasaules valstīm 500 misionārus, lai aiznestu Evaņģēliju visai pasaulei! - teica Viņš.
Es biju šokā no dzirdētā, īpaši kas attiecās uz ēkas izmēriem. Tas bija pilnīgs bezprecedenta gadījums visā Korejā!
-Kā es spēšu uzcelt tik lielu draudzi? - jautāju es.
-Vienkārši pakļaujies Man, - atbildēja Dievs.
Dievs ielika manā sirdī Savu Vārdu: "Meslus met klēpī, bet tie iekrīt tur tā, kā to grib Tas Kungs" (Salamana pam.16:33). Ne man bija jāceļ draudze! Ja Dievs ir vēlējies uzcelt tādu ēku, Viņš to izdarīs! Jo īpaši kā es, parasts cilvēks, vai tad varētu sapņot par tādiem mērogiem, par kādiem runā Dievs. Tāpēc es vienkārši pakļāvos Viņam.
-Amen! Es to izdarīšu, - atbildēju Dieva aicinājumam. - Es pakļaušos Tavam Vārdam un uzcelšu šo draudzi.
Tiklīdz es nolēmu pilnībā sekot Dieva vadībai, es sāku pārdomāt par ideālo vietu jaunās ēkas celtniecībai. Pēc ilgstošiem meklējumiem mani piesaistīja zeme uz Joido salas. Smilšainā sala tajā brīdī tika izmantota kā bāze ASV gaisa spēkiem. Atšķirībā no citām manis izskatītajām vietām, kur zemes gabali bija vai nu pārāk mazi, vai pārāk dārgi, zeme uz Joido salas bija daudz, un tā bija lēta. Pēc nelielas vilcināšanās es nolēmu iegādāties zemes gabalu uz salas. Vienīgā problēma bija tā, ka šajā mirklī draudzes kasē bija tikai 1000 dolāru. Ar šo niecīgo summu bija nepietiekami pat priekš tā, lai iemaksātu ķīlu par zemi.
Pieņemot ne visai vieglu lēmumu, es uzskatīju par vajadzīgu pakonsultēties ar būvniecības kompāniju. Es visu pēc kārtas izstāstīju, kādu es redzu jauno ēku, bet arhitekts man ieteica aizmirst par šo ideju.
-Mācītāj! Tam, lai uzceltu tādu lielu draudzi, jums būs nepieciešami 2 miljoni dolāru. Cik jums ir? - jautāja viņš.
-Ap tūkstots dolāriem, - atbildēju es.
Vīrietis skatījās uz mani, acis ieplešot izbrīnā un šūpojot galvu. Nu ko tad, saruna neiznāca! Es izgāju no būvniecības kompānijas ofisa un atgriezos draudzē, paredzot sarežģītu sarunu ar vecākajiem. Un patiešām, kad es viņiem izstāstīju par vareno Dieva plānu, vecie sāka bez pārtraukuma saukt iemeslus, kuru dēļ viņa iemiesojums tiem neliekas iespējams:
-Mācītāj, mēs nevaram uzcelt tik milzīgu draudzi. Mums nav naudas, - teica viens vecākais.
-Mācītāj, tagad es esmu par šo visu pārliecināts, ka jūs esat Dieva kalps, bet ne biznesmenis, jo jūsu plānu nav iespējams realizēt, - pieminēja cits.
Pēc šīs sarunas es nolēmu tikties ar diakoniem. Es izklāstīju savu redzējumu par jauno ēku mūsu draudzes 600 diakoniem. Viņu atbildes bija sekojošas:
-Mācītāj, tas vienkārši ir neiespējami. Kur mēs ņemsim tik daudz naudas?
-Mācītāj, tur ir šausmīga transportu pārvietošanās. Kā mēs tiksim līdz dievkalpojumam?
-Mācītāj, no Seodemuna rajona ir pārāk tālu līdz Joido salai.
-Mācītāj, tikai ne Joido! nekādā gadījumā!
Pienāca kārta draudzes locekļiem. Viņi izdzirdējuši par manu plānu, un arī atraidīja dažādu iemeslu dēļ. Un tā, mana draudze stingri nolēma pretoties manai jaunajai idejai. Viņi it kā iestudēja savu draudzīgo un vienprātīgo protestu, un šī negaidīti spēcīgā opozīcija sagādāja man pietiekami daudz nepatikšanas. Par laimi, bija nedaudz cilvēku, kuriem ieinteresēja mans plāns; viņi man kļuva par milzīgu mierinājumu šajā laikā.
Mani nedaudzie atbalstītāji teica:
-Mācītāj, tas līdzinās Dieva rokas darbam. Un mēs pat neiebilstam.
-Mācītāj, nepadodieties! Dievs ir jūsu pusē. Varat rēķināties ar mani.
-Mācītāj, es pilnībā piekrītu jūsu idejai par draudzes ēku Joido.
Kādu laiku draudzes locekļi nenogurstoši vilka virvi no "jā" uz "nē". Es nezināju, ko darīt. Man bija nepieciešams atrast veidu pārliecināt visu pulku. Tas viss notika īsi pirms tā, kad kāda diakonese atnāca pie manis uz pieņemšanu, lai izstāstītu savu pravietisko sapni.
Izdzirdot lūdzējas sapni, es to pieņēmu kā apstiprinājumu tam, ka ideja par draudzes celtniecību patiešām nāk no Dieva. Šī ziņa man deva spēku virzīties tālāk, jo atzīstos, es diezgan noguru no nerisināmajiem jautājumiem, kas gūlās uz maniem pleciem. Tagad, kad sapņojot pārdomāju par to, ko tad tādu Dievs grasās īstenot caur mūsu draudzi, mana sirds piepildījās ar prieku, lai gan šim svētīgajam stāvoklim sekoja daudzums bezmiega naktis. Es sāku zīmēt savā iztēlē satriecošu liela apjoma attēlu, sapņojot par to, kā 10000 kristiešu kopā slavēs Dievu un pielūgs Viņu, kā simtiem korejiešu misionāru aiznesīs Evaņģēliju pa visu pasauli.