Pati lielākā draudze pasaulē (Jongi Čo)
8. novembris, 2018 pl. 9:48,
Nav komentāru
2.daļa
ĒRGLĒNI MĀCĀS LIDOT
Pilnībā uzticoties un pakļaujoties Dievam, 1969.gada aprīlī es sāku jaunās draudzes ēkas celtniecību uz Joido salas. Divdesmit ekskavatori, vienlaicīgi rakās smilšainajā zemē, atstājot uz salas grunts milzīgu caurumu mākslīga ezera izmērā. Pēc šo darbu pabeigšanas sākās masīvu tērauda karkasu uzstādīšana ēkas pamatiem. Likās, ka celtniecības sākumstadija gāja gludi, bet, atskatoties atpakaļ, var ar pārliecību teikt, ka tas bija tikai sākumpunkts visām nākamajām problēmām.
Pati lielākā mūsu bēda bija naudas problēma. "O, Kungs! - es atkal nopūtos. - Tu tikai paskaties uz šiem rēķiniem! Kā es tos samaksāšu? Kā?!" Mēs ātri iztērējām visus līdzekļus, kas bija mūsu rīcībā. Rēķini, kurus mums izrakstīja būvniecības kompānija, arvien krājās un krājās. Kā izrādījās, lai uzceltu draudzi Joido, mums bija vajadzīgi pat vairāk kā divi miljoni dolāru, lai arī mēs sākām šo projektu ar tūkstots dolāriem kabatā. Materiālu un darbu vērtība bija tik augsta, ka es jutos kā mazs izbiedēts trusītis, kuram vajadzēja tikt augstā kalnā - neapmaksātu rēķinu kalnā. Es nespēju gulēt un pastāvīgi pārdzīvoju par to, kur tad ņemt naudu projekta finansēšanai. Viss, ko es spēju darīt, - lūgt un nākt Dieva klātbūtnē, izmisīgi uzdodot vienu un to pašu jautājumu.
Vējš sacēla Joido salā briesmīgas smilšu vētras, bet naudas trūkums bija daudz sliktāka lieta. Tas bija pāri maniem spēkiem! Draudzes locekļi piekrita atbalstīt projektu ar saviem ziedojumiem, bet tas bija daudz par maz. Es biju uz robežas un nezināju, ko man darīt. Man neienāca prātā, ka Dievs, iespējams, pārbauda mūsu ticību. Bet tad pie horizonta parādījās vilinošs piedāvājums. Viens paziņa atnāca pie manis ar "labām" ziņām.
-Mācītāj, - teica viņš - jūs lasījāt avīzes? Joido tiks celts dzīvojamo ēku komplekss!
-Patiešām? - pārjautāju es. - Dzīvojamais komplekss?
-Tieši tā! - apstiprināja viņš. - Kā būtu, ja mēs šeit uzcelsim dažas daudzstāvu dzīvojamās ēkas? Mēs varam neslikti nopelnīt uz to. Es esmu pārliecināts, ka dzīvokļu pārdošana jaunceltnēs atnesīs labu peļņu.
-Tu gribi teikt, ka mums vajadzētu atlikt malā draudzes ēkas būvniecību un tā vietā celt dzīvojamās mājas, lai nopelnītu naudu uz to pārdošanu?
-Jā! - atbildēja mans paziņa. - Es esmu lietas kursā, ka jums tagad ir liels līdzekļu trūkums, bet ja mēs izmantosim izdevību un darbosimies ar dzīvokļu tirdzniecību, jūsu lietas ātri sakārtosies.
Tā nebija slikta ideja. Un, ja es nolemtu par labu tam, tad mums nevajadzētu pārdzīvot par to, kur ņemt naudu draudzes būvniecībai. Kā tad man rīkoties? Turpināt celt draudzi, pakļaujoties Dievam, vai nodarboties ar dzīvojamām mājām? Es nolēmu sekot plānam, kurš man likās daudz praktiskāks nekā Dieva plāns. Diemžēl, šis lēmums radīja vēl lielākas problēmas, kā bija pirms tam.
Jāsaka, ka ideja iesaldēt Dieva svētnīcas celtniecību tā iemesla dēļ, lai veidotu daudzstāvu mājas, uzreiz lika man justies neērti, bet es domāju - ja jau reiz tas palīdzēs mums sagatavoties celtniecībai, tad, iespējams, tas ir pareizi. Pēc tam, kad mēs apstādinājām draudzes ēkas būvniecību, daudzstāvu dzīvojamās mājas sāka augt kā raugs: pirmais stāvs, otrais, trešais... Kā arī bija plānots, tiklīdz mājas bija gatavas, tajās sāka apmesties cilvēki. Bet mums izdevās pārdot ne vairāk kā 10% dzīvokļu. Sliktās infrastruktūras dēļ Joido salā šis rajons potenciālajiem pircējiem likās ne pārāk pievilcīgs. Beigu beigās, ideja par to, lai nopelnītu naudu no pārdotajiem dzīvokļiem, beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Es uzcēlu mājas, kurās neviens negribēja dzīvot.
Bet ar to stāsts nebeidzas. Visu naudu, kas mums bija, mēs ieguldījām dzīvojamo māju būvniecībā, un mums nebija līdzekļu turpināt draudzes ēkas celtniecību. Process ievilkās, un, lūk, jau rūsa no metāla konstrukcijām kopā ar lietus straumēm plūda uz zemes, nokrāsojot to nomācošā tonī. Dēļu kaudzes un citi celtniecības materiāli, izmētāti pa visu apkārtni, radīja pamestas izgāztuves skatu.
-Dieva draudze kļuva par izgāztuvi, - es biju satriekts. - Un viss manis dēļ. Es nesekoju sapnim, kuru manā sirdī ielika Dievs. Tā vietā es paļāvos uz cilvēcisko aprēķinu, uz cilvēcisko domāšanas veidu un rīcībām. Un es gāju pie Dieva lūgt piedošanu:
-Kungs, - es lūdzu, - piedod man! Es tik acīmredzami kļūdījos! Lūdzu, piedod man! Es biju dumjš un nepaklausīgs cilvēks, kurš nesekoja Tev.
Bet pēc šīs lūgšanas nekas nemainījās, un, likās, ka nespīd nekas labs. Bēdīgs skats uz pamesto ēku briesmīgi nospieda mani. Mans gars, dvēsele un miesa sāpēja, sirds lūza manās krūtīs. Katru nakti es atbraucu uz būvlaukumu un izmisīgi saucu uz Dievu, turoties pie pamata sarūsējušiem metāla karkasiem. Es nezināju, ko vēl darīt, tāpēc vienkārši lūdzu un lūdzu:
-Tēvs! Ļauj Tavam sapnim īstenoties. Kungs, palīdzi man!
Es lūdzu visu nakti un meklēju Dieva žēlastību:
-Kungs, ko man darīt? Kur iet? Ko man darīt ar ēkas projektu?
Beigu beigās, izmisumā es teicu:
-Zini ko, Dievs? Kāpēc gan Tev neiznīcināt šo vietu un neapglabāt mani zem šīm drupām? - es saucu uz Viņu tā, it kā visa mana dzīve būtu likta uz spēles.
katru reizi, kad lija lietus vai sniegs, es apsēdos uz salma ķīpas, kas bija nolikta uz betona grīdas, un ar asarām saucu uz Dievu. Kaut kur starp bezsamaņu un realitāti man parādījās skaistas ēkas rēgs, līdzīgs pilsētai, un sirds sitās no neciešamām sāpēm.
-Ko es daru?! - pēkšņi jautāju sev. Es pēkšņi sajutu Dieva mierinājuma vilni, kas aptvēra visu manu būtību. Es jutu, kā mana sirds no jauna iedegās par Dieva sapni. Un es nolēmu pārskatīt esošo situāciju no ticības skatu punkta. Sapnis vienā skaistā dienā ieraudzīt, kā 10000 Dieva izredzēti ļaudis vienotībā pielūdz Viņu jaunā templī, sāka no jauna augt, bet lietus un sniegs tikai bagātīgi to apūdeņoja.
Drīz pēc aprakstītajiem notikumiem Kungs runāja uz mani:
-Dod man to, kas tev ir.
-Kungs, ko Tu ar to domā? - izbijos es. - Viss, kas man ir, tā ir mana māja. Tu taču ar to nedomāji manu māju, tiesa? Atceries, cik ilgi un rūpīgi es strādāju tā dēļ, lai man būtu šī māja? Tu, kā neviens cits, zini par to. Tikai ne māju, Kungs! Es nevaru ziedot savu māju!
Te pēkšņi es atkal izdzirdēju Dieva balsi:
-Pārdod savu māju un ticībā ziedo šo naudu draudzes celtniecībai.
Kad jau atkal es protestēju, Dievs pateica stingri:
-Jong, ja tu patiešām vēlies ar savām acīm redzēt brīnumus, kurus Es darīšu, vai tad tu visupirms neatdosi Man kaut ko savu?
-Jā, Kungs, - beidzot es piekritu. - Mana māja jau no paša sākuma bija Tava. Tāpēc es vienkārši to atdošu Tev.
Es ar priecīgu sirdi nolēmu ziedot savu māju, lai būtu liecinieks Dieva brīnumiem. Tajā pašā vakarā es pacentos pēc iespējas delikātāk par visu izstāstīt savai sievai:
-Mīļā, ko tu domā par to, lai pārdotu mūsu māju, bet naudu ziedotu Dievam?
-Ko?! - izbijusies iekliedzās viņa. - Pārdot mūsu māju? Nē!
Pēc tam viņa apklusa. Viņa nerunāja ar mani ne tajā vakarā, ne nākamajā.... Un tā veselu nedēļu. Visu šo laiku laulātā apdomāja savu lēmumu. Tas nebija viegls solis, bet Svētais Gars paveica Savu darbu pie viņas sirds. Nedēļas beigās viņa pienāca pie manis un pateica:
-Es vairāk nevaru. Es nevaru stāvēt pretī tam, ko grib izdarīt Svētais Gars. Katru reizi, kad es lūdzu vai vienkārši aizveru acis, mana sirds piepildās ar neizsakāmu prieku un vēlēšanos ziedot mūsu māju Dievam. Pienesīsim šo upuri ar ticību!
Mēs pārdevām māju, bet iegūto naudu noziedojām. Pēc tam mēs pārcēlāmies uz septīto stāvu mājā Joido salā, kuru paši uzcēlām, lai gan tur vēl notika apdares darbi. Pārcelšanās dienā sieva noraizējusies teica:
-Mums nav elektrība, un ūdens jānes no pirmā stāva. Ziema jau ir deguna galā, bet mums pagaidām nav apkure. Es pārdzīvoju par bērniem.
-Nepārdzīvosim, - es palūdzu laulātajai. - Mēs nolikām Dieva lietas pirmajā vietā, un es esmu pārliecināts, ka Kungs par visu parūpēsies.
Dienā, kad mēs pārcēlāmies uz jauno dzīves vietu, smidzināja lietus, un lielākā Joido salas daļa bija līdzīga aukstam pelēkam tuksnesim. Mēs atbraucām uz nepabeigtu māju, kur vēl nebija uzstādīta apkures sistēma. Bet pirms mēs pārnesām mantas uz jauno dzīvokli, mūs apstādināja mājas menedžeris: "Mācītāj Čo, vai varu zināt, kur jūs esat sataisījies? Pirms aizņemt dzīvojamo platību, jums ir jāsamaksā nauda". Un viņš lika palīgiem iznest mūsu mantas uz ielas.
Mēs ar laulātu bijām neizpratnē. Es domās aizlūdzu: Dievs, palīdzi mums! Svētais Gars, ko man darīt? Parādi man ceļu. Man šiem cilvēkiem ir jārāda labs piemērs". Pēc tam es teicu menedžerim: "Man ļoti žēl, ka līdz šim brīdim neesmu samaksājis naudu. Bet sakiet man, vai tad vēl kāds ir izrādījis vēlēšanos pārcelties uz līdzīgu vietu, kur nav elektrība, apkure un ūdens? Ja jau šodien es pārcelšos un iekārtošos dzīvoklī, es esmu pārliecināts, ka citi cilvēki, dzirdot par to, uzreiz izmainīs savu viedokli. Pēc tam, kad viņi apmetīsies, jūs varēsiet paņemt naudu no viņiem, un no mums."
Un tā, es pārliecināju menedžerim atļaut mums palikt, un mēs atkal ienesām mantas dzīvoklī. Tomēr mums katru vakaru vajadzēja cīnīties ar aukstumu, mitrumu un karsta ēdiena trūkumu. Bet tad, kad es skatījos no dzīvokļa loga uz draudzes ēkas celtniecības būvlaukumu, kas pavērās manam redzeslokam, un šis nožēlojamais skats sagādāja man vēl lielākas ciešanas. Likās, it kā sarūsējušie tērauda karkasi palika redzami, laikā kad bedre pakāpeniski pildījās ar koku un betonu. Draudzes ēkas būvniecību pabeigt kļuva arvien apgrūtinošāk.
Ērgļi - gaisa telpas valdnieki - trenē mazos ērglēnus pavisam neparastā veidā. Tam lai jaunie spārni nostiprinātos un piepildītos ar spēku, pieaugušais ērglis ar ērglēnu nagos paceļas debesīs tik augstu, cik vien tas ir iespējams, bet pēc tam vienkārši palaiž mazuli vaļā. Ērglēns sāk izmisīgi vicināties ar spārniem, cenšoties noturēties gaisā, bet vājie neattīstīties spārni pilnīgi nepalīdz viņam, un viņš kā akmens krīt lejā. Kad nāve jau ir pavisam tuvu, pieaugušais ērglis mērķē pēc viņa un noķer ērglēnu pirms pašas sadursmes ar zemi. Ērglēns kādu brīdi atrod mieru uz vecāku spārniem, bet šis mirklis ir neilgu brīdi, jo tēvs ātri uzņem augstumu un atkal met putnēnu lejā. Tādā veidā, viņš trenē savu mazuli. Drīzumā ērglēna spārni nostiprināsies, viņš mācīsies lidot pastāvīgi un, kā viņa tēvs, kļūs par gaisa valdnieku.
Tieši tādā veidā Dievs trenē manu ticību. Brīži, kad es apdullis krītu lejā, ir grūti, bet kad Dievs mani satver, es rodu mierinājumu, aizsardzību un mieru Viņa apskāvienos. Tādos periodos mani pārņem neaprakstāma sajūta, it kā visa pasaule piederētu man.