Veltīšanās (Jongi Čo)
7. marts, 2019 pl. 9:15,
Nav komentāru
Reizēm es dzirdu par slaveniem Dieva kalpiem, kuri pēkšņi atkrīt no Dieva žēlastības. Mani tas ļoti skumdina. Kāpēc tas tā notiek? Es domāju, ka iemesls ir viņu attieksme pret dzīvi. Viņi pasludināja, ka viņi kalpos Dievam, bet tajā pašā laikā apzināti vai neapzināti dzīvo sakoncentrētu dzīvi uz sevi.
Katrs cilvēks plāno dzīvi atbilstoši savam personīgajam dzīves mērķim. Tajā laikā, kad vienu mērķis ir pilnībā sakoncentrēts pašiem uz sevi, citu mērķis ir virzīts uz kalpošanu citiem cilvēkiem.
Kā jūs domājat, kāpēc Dieva Valstība pastāv mūžīgi? Tāpēc, ka trīsvienīgā Dieva pastāvēšanas mērķa pamatā nav egoisms, bet altruisms (Altruisms jeb nesavtība ir pašaizliedzīga gādība par citiem, gatavība uzupurēties citu labā, nedomājot par savu labumu. Altruisma pretstats ir egoisms). Dievs Tēvs atdeva visu Savam Dēlam Jēzum Kristum, tieši tāpat kā Dēls atdeva visu Tēvam. Pēc tam Tēvs un Dēls caur Svēto Garu visu atdeva cilvēkiem. Tos, kuri ir izglābti, Dievs nodrošina ar visu, savukārt, izglābtie Viņam atdod visu.
Taču sātana pasaule ir iekārtota pilnīgi pretēji. Sātana pastāvēšanas mērķis - viņš pats un tikai viņš. Sātans pūlas un cenšas ar visiem spēkiem tikai savas personīgās laimes un apmierinājuma dēļ, aiz sevis atstājot sajukumu un iznīcību.
Daudzi Dieva kalpi alkst pēc veiksmīgas kalpošanas. Viņi rūpīgi studē Bībeli un iet lūgt uz Lūgšanu kalnu. Bet pat starp viņiem es redzēju tos, kuri krita un nonāca pie sabrukuma. Iemesls bija tajā, ka viņi gribēja palielināt personīgās spējas veiksmīgai kalpošanai. Citiem vārdiem sakot, viņi lūdza Dievam dot tiem iespēju veiksmīgai kalpošanai savas personīgās slavas dēļ. Dievs nav apmierināts ar mācītājiem un kalpotājiem, kuru motivācija kalpošanā tiek sakoncentrēta pašiem uz sevi. Lai gan viņi var sākt kalpošanu ar labiem nodomiem, bet gadījumā, ja viņu kalpošanas motīvs ir viņi paši, tas aizvedīs pie krišanas.
Kāda atšķirība ir starp Galilejas jūru un Nāves jūru? Abas barojas no Jordānas upes. Tajā laikā kad Galilejas jūra baro citas upes, Nāves jūra to nedara. Šī iemesla dēļ zivis bagātīgi vairojas Galilejas jūras svaigajos ūdeņos, bet augstā sāls koncentrācija Nāves jūrā ir tām nāvējoša.
Tieši tāpat kā mēs, Dieva kalpi, tā vietā, lai sakoncentrētos paši uz sevi, mums ir jādzīvo citiem. Un mums pastāvīgi ir jālūdz: "Kā var glābt vēl vairāk dvēseļu? Kā es varu palīdzēt citiem piepildīties ar Svēto Garu? Kā palīdzēt cilvēkiem iegūt Dievišķo dziedināšanu? Kā palīdzēt citiem kļūt stiprākiem un nostiprināt savu ticību?"
Dieva kalpi, kuri uzdod sev līdzīgus jautājumus, būs veiksmīgi kalpošanā un nezinās, kas ir nogurums, pat tad, ja tērēs milzīgu daudzumu fiziskās enerģijas.
Panākumi vai neveiksme kalpošanā ir atkarīgas no mācītāju un kalpotāju sirds motīva, ar kuru viņi sāk kalpošanu. Ja jūs skatāties uz sevi, sajūsminoties par savu svētumu un cēlumu, pavisam drīz jūs pazudīsiet nomalē.
Taču tad, ja mācītājs vai kalpotājs piedāvā sevi Dievam kā instrumentu, kurš palīdz avīm, kuras ir nomaldījušās slimībās, grēkā, izmisumā, atrast patieso ceļu, tad tādu mācītāju un kalpotāju Dievs pastāvīgi izmantos kā savu kalpu.
Pavisam nav svarīgi, vai mums ir milzīgs fiziskais un garīgais spēks, ja mēs esam nodevušies Dievam un darām visu, ko varam, mēs kļūsim par vērtīgiem instrumentiem Viņa rokās. Lasot Bībeli, mēs redzam, ka Jēzus pastāvīgi strādāja citu cilvēku labā.
Mums nevajadzētu sakoncentrēties pašiem uz sevi. Ja mēs to darām un sākam domāt: "Man ir jākļūst vēl svētākam, kā šis mācītājs, man ir jākļūst daudz slavenākam", drīz mēs apjautīsim, ka ātri slīdam lejup. Bet tad, ja par mūsu dzīves mērķi kļūst citi cilvēki, mēs pārtopam par instrumentiem, caur kuriem plūst Dieva spēks, atjaunojoties atkal un atkal.
Ja kāds domā: "Vai man ir jāturpina skriet pa šo dzīves ceļu, kāda tam ir jēga?", tādam cilvēkam derētu izmainīt savu attieksmi pret dzīvi. Mūsu mērķis ir kļūt par instrumentiem Dieva rokās tam, lai atvestu neticīgos, slimos un izmisušos uz ceļa, kas ved pie Dieva svētībām.
Turklāt, mums nav jāuztraucas par mūsu sasniegumiem, nav jāraizējas, vai mēs esam veiksmīgi vai ne. Vienīgais jautājums, kurš patiešām mūs interesē: "Kā es varu pievest pie Kristus vēl vairāk cilvēku un nodot tiem Dieva spēku?" Un tad, ja mēs darām visu, kas ir atkarīgs no mums, mūsu draudzes sāk augt un ticība mūsu pulkā kļūst stiprāka dienu no dienas. Tā ir brīnišķīga iespēja sniegt prieku un apmierinājumu Dievam un kā dabiskas sekas tam saņemt to pašu prieku un apmierinājumu atbildē. Kad Dievs atver durvis, kas tās var aizvērt? Tā ir atslēga uz veiksmīgu kalpošanu, spēja atnest labklājību kā savā dzīvē, tā arī savas draudzes cilvēku dzīvēs.
Mums nekad nevajag skatīties uz mūsu veltīšanos un pūlēm Dieva Valstības labā kā uz pienākumu, kuru mēs pieņemam pret mūsu gribu. Tādas attiecības ved uz neveiksmi. Mums ar visiem spēkiem ir jāizvairās no līdzīgām lamatām un jāveltī sevi kalpošanai Dievam un darbā citu cilvēku labā.
Jo vairāk mēs aizmirstam par sevi, jo vairāk Dievs piemin un rūpējas par mums. Bet tad, ja mēs esam piepildīti ar domām par sevi, Dievs novēršas no mums, Viņam vienkārši negribas raudzīties uz mums.
Jēzus teica visiem Dieva kalpiem: "Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to iemantos." (Mateja 10:39)
Kad mēs sevi veltām Viņa Valstībai un Viņa taisnībai, atbildē mēs saņemam mūžīgo dzīvību un uzslavu no Dieva. Nekad neaizmirstiet par šo svarīgo principu.