Sagatavošanās līgavaiņa atnākšanai (T.D.Džeiks)
5. novembris, 2018 pl. 8:34,
Nav komentāru
4. daļa
ATDALĪŠANĀS NO ĻAUNUMA
Tam, lai staigātu upurējošā mīlestībā "agape" un ļautu Gara auglim augt un attīstīties mūsu dzīvē, ir arī otra puse. Pāvils tāpat arī mūs brīdina, lai mums nav nekā kopīga ar tumsu un visu, kas nenes augļus Dieva Valstībai: "Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, un pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams. Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā." (Efeziešiem 5:9-11).
Kad mēs jaunpiedzimstam un kļūstam par Jēzus mīļotajiem, ienaidniekam vairs nav tiesības reproducēt mūsu dzīvē savu augli. Katru reizi, kad mēs dodam vietu velnam savā dzīvē, tad redzēsim neauglīgas tumsas lietas. Tumsas lietām nav nekādas vērtības mūžībā, tās neatnes ilgstošu apmierinātību, un par tām neviens nesaņems apbalvojumu debesīs. 11. pantā Svētais Gars mums pavēl tās "celt gaismā".
Tas fakts, ka Svētais Gars izmantoja vārdu "celt gaismā", runā par daudz ko. Grieķu valodā "celt gaismā" skan kā "elengčete" un šis vārds bez žēlastības norauj tumsas darbu pārsegu Kristus Miesas priekšā. "Elengčete" nozīmē atmaskot, apvainot, sodīt, nosodīt un izdzīt. Mums nevar būt nekādi kompromisi ar neauglīgiem tumsas darbiem. Mums tie ir jāceļ gaismā ar Dieva Vārdu un jāizskauž no mūsu dzīvēm. Tālāk Pāvils saka: "Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt. Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma." (Efeziešiem 5:12-13)
Pēc Pāvila vārdiem, mums pat nav jārunā par tumsas lietām, jo tos apspīdēs gaisma. Citiem vārdiem, mēs ceļam gaismā un nosodām tumsas darbus, tikai izrunājot Vārdu un atbrīvojot Svētā Gara spēku pret tiem. Ja Svētais Gars patiešām mūs pamudina apskaidrot to, kurš staigā tumsā, mēs vienkārši runājam šim cilvēkam Dieva vārdu un lūdzam par viņu. Un mums vienmēr ir jāatceras, ka Vārds saka celt gaismā velna darbus, bet ne to, kurš ir akls kļuvis un apmaldījies tumsā. Mūsu atbildība ir tajā, lai iespīdinātu ar Dieva debesu lukturi viņu tumsā, lai viņi redzētu!
Ja sieva patiešām mīl savu vīru, tad viņa neuzvedīsies divkosīgi: viņa klātbūtnē izliekoties mīloša, priecīga un līdzjūtīga, bet pēc tam aiz viņa muguras sāk aprunāt un pazemot savu draudzeņu klātbūtnē. Jā un Draudzē ir tādi cilvēki, kuri parāda Gara augli tikai ticīgo priekšā (o, cik patīkamus mīlestības vārdus viņi runā, bet uz viņu sejām it kā uzrakstīts "pacietība"), bet, ja viņus pavērotu slepeni, kad viņi sapulcējas kopā ar sev tuviem draugiem, tad var dzirdēt no viņiem veselu vagonu ar tenkām!
Tāpat ir arī tādi kristieši, kuri skaļi slavē Dievu un pielūdz Viņu draudzes ēkā, bet paklausieties, ko viņi runā ārpus tās robežām: "Nezinu, kāpēc Dievs nepiepilda manu vajadzību", vai "Nezinu, kāpēc Dievs pieļāva, lai es strādātu ar šiem jukušajiem cilvēkiem", vai "Kāpēc viņa vienmēr dzied vienu un to pašu dziesmu?"
Upurējoša mīlestība - tas ir mīlēt neatkarīgi no tā, vai jūs atrodaties cilvēkos vai esat viens. Ir jābūt pārliecībai prātā un sirdī, ka Dievs ir slavas un pateicības cienīgs neatkarīgi no tā, vai kāds jūs dzird vai ne. Tas ir mīlēt un kalpot Dieva tautai neatkarīgi no tā, vai atrodamies mēs līdzās viņiem vai ne. Tas ir ievērot Dieva baušļus un parādīt Viņa raksturu (atnest Svētā Gara augli) ne tikai savos vārdos un rīcībā, bet arī domās un ticības apliecināšanā. Svētā Gara auglim ir jāparādās mūsu attiecībās pret cilvēkiem un pret mūsu Līgavaini.
Vai jums ir zināms, ka jūsu vārdiem ir milzīgs spēks, kurš ietekmē kā ārējo pasauli, tā arī jūsu iekšējo pasauli. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc masveidīgi tiek samaitāta pašreizējā paaudze. Mūsu laika biedri dara visu to pašu, ko darīja iepriekšējās paaudzes. Mūsu senči grēkoja tieši tāpat, kā mūsu laika biedri, bet to neparādīja pa televizoru, nerunāja par to sarunu šovā vai pie pusdienas galda, viņi neslavināja savu grēku, viņi nerakstīja rakstus žurnālos par to un nepaziņoja par grēku parastās ziņu pārraidēs.
Demonstrējot grēku un runājot par to tik brīvi un bieži, mēs nostiprinām to mūsu dzīvē, uzzinām vairāk par to un pat pierodam pie tā. Kad mēs izvedam grēku uz lielas skatuves un pastāvīgi akcentējam uz to uzmanību, tas "pavairojas", jo tādā veida mēs sazināmies ar neauglīgajiem tumsas darbiem. Mēs dodam grēkam atļauju palikt un augt. Kad mēs pierodam pie grēka, tad ar laiku sākam novērtēt par mazu tā sekas. Mēs sakām: "Visi tā dara, laikam, tas nav slikti". Grēks mūs vairs tā nešokē. Mēs uzskatām grēku pa normālu, ierastu un neizbēgamu. Bet Dievs tā neuzskata!
Grēks - tā ir nenormāla uzvedība kristietim.
Grēks nekad nedrīkst kļūt par kaut ko ierastu ticīgajam.
Grēks - tas nav kaut kas neizbēgams ticīgajam..
Mēs esam atbrīvoti no grēka saitēm.
Tas, kam mēs ticam, vienmēr ir pakļauts tiešai tā ietekmei, ko mēs dzirdam. Vairākums ticīgajiem ir lieliski zināms pants no vēstules Romiešiem 10:17: "Un tā, ticība - no dzirdēšanas" (no krievu val.). Tas, ko mēs dzirdam, ietekmē to, par ko mēs ticam. Atslēga mums slēpjas panta otrajā daļā: "Tātad, ticība - no dzirdēšanas, bet dzirdēšana - no Dieva vārda." (Romiešiem 10:17)
To, ko mēs dzirdam, nosaka to, kam mēs ticēsim, ko runāt un ko darīt. Šī iemesla dēļ mūsu "dzirdēšanai" jābūt sakoncentrētai uz Dieva Vārdu. Visas citas balsis, kas runā par grēku, vajag atslēgt un aizvākt no mūsu dzīves.