Jēzus Vārds (Kenjons)

Jēzus! Pašā Vārdā slēpjas brīnumdarītājs spēks, kas darbojas līdz pat mūsu dienām. Jēzus dzīve bija viens vienīgs brīnums.

Brīnumu straume plūda no apustuļu rokām, tas satrauca jūdaistus un satricināja Romas varu līdz pat pamatiem. Apustuļi bija izdarījuši atklājumu - tā Vīra Vārdam, Kuru viņi bija mīlējuši un Kuru redzēja kailu pie krusta piesistu, piemita tāds pats spēks, kāds bija piemitis Viņam Pašam, kad Viņš staigāja viņu vidū.

Kristietība piedzima kā brīnums; tā izplatījās, pateicoties brīnumiem. Katra jaunpiedzimšana ir brīnums; katra atbilde uz lūgšanu ir brīnums; katra uzvara pār kārdinājumu ir brīnums.

Kad saprāts sāk aizvietot brīnumu, kristietība zaudē savu auglību, briedumu un valdzinājumu.

Cilvēks šodien alkst piedzīvot brīnumdarītāju Dievu. Cilvēks grib sastapt dzīvu Dievu. Cilvēks alkst pēc brīnumiem.

Atbilde uz cilvēces alkām pēc pārdabiskā ir atrodama jaunpiedzimšanā, Svētā Gara klātbūtnē un Jēzus Vārdā.

Dievs ir brīnumdarītājs. Jēzus Kristus bija un ir brīnums. Bībele ir brīnumu grāmata. Tā stāsta mums par to, kā pārdabiskā pasaule atkal un atkal ir iejaukusies dabisko lietu gaitā.

Mēs alkstam pēc acīmredzamas Gara klātbūtnes dievkalpojumos. Katrs normāls cilvēks alkst pēc pārdabiskā, - viņi ilgojas ieraudzīt Dieva spēka demonstrāciju un izjust saskarsmi ar neredzamo pasauli.

Cilvēku ir radījis brīnumdarītājs Dievs, un šis brīnumu elements eksistē cilvēkā. Cilvēks alkst darīt brīnumus un dzīvot pārdabisku notikumu atmosfērā. Šis brīnumu elements cilvēkā ir padarījis viņu par izgudrotāju, jaunatklājēju un pētnieku.

Brīnumu pasaule ir cilvēka dabiskā vide, - pēc savas izcelsmes cilvēks ir brīnumdarītāja Dieva - Tēva sabiedrotais.

Grēka dēļ cilvēks zaudēja savu vietu brīnumu psaulē, taču, pateicoties žēlastībai, viņš atkal šo vietu ieņem. Mēs esam smagi cīnījušies, lai aptvertu šīs dīvainās ticības principus. Grēks ir padarījis mūs par ''strādniekiem'', - žēlastība mūs ir pārveidojusi par "ticīgajiem''.

Iesākumā cilvēka gars bija dominējošais spēks šai pasaulē; kad cilvēks sagrēkoja, sāka dominēt viņa prāts; grēks nometa garu no troņa un kronēja intelektu; taču žēlastība atjauno garu tā īstajā vietā, un, kad cilvēks sāk atzīt gara pārsvaru, viņš bez īpašām pūlēm sāk darboties pārdabiskajā jomā. Tad ticība vairs nav cīņa un grūtību pārvarēšana, bet ir neapzināta dzīvošana Dieva pasaulē.

Garīgā pasaule ir cilvēka dabiskā vide; tā ļauj viņam uztvert sadraudzību ar Dievu kā kaut ko dabisku, kur ticība brīnumiem, brīnumdarītājam Dievam ir neapzināta, kur viņš liek lietā visaugstākā līmeņa ticību, vienlaikus pilnīgi neapzinoties, ka viņš darītu ko īpašu.