Apsolījumi,apsolījumi ( Džoisa Maijere)

"Dieva apsolījumus viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā" (Romiešiem 4:20).

Dievs apsolīja dot Ābrahāmam mantinieku (1.Mozus 17:6). Vienīgā problēma bija tajā, ka Ābrahāms un viņa sieva Sāra bija jau gados vecāki, lai pateiktu pavisam precīzi, - ļoti veci. Ābrahāmam bija simts gadi, bet viņa sievai - deviņdesmit, tātad viņu reproduktīvais vecums bija tālu aiz muguras. Reiz Ābrahāms atcerējas par Dieva vārdiem un nefokusēja savu uzmanību uz fizisko nespēju ieņemt bērnu. Viņš stipri ticēja Dieva apsolījumam, slavēja Viņu, godinot par Viņa apsolījumu, par kuru mēs lasām šīs dienas pantiņā.

Ābrahāmam no cilvēciskā viedokļa, nebija pamatota iemesla uz kaut ko cerēt. Grūti iedomāties vēl bezcerīgāku situāciju, kā laulātos vecumā pāri deviņdesmit gadiem, cenšoties ieņemt bērnu. Neskatoties uz to, Ābrahāms turpināja paļauties un ticēt Dieva apsolījumam. Viņš redzēja, ka visi apstākļi ir pret viņu, bet vienalga nepadevās, lai gan, kā apgalvo Bībele, viņa miesa bija "pamirusi", bet Sāras klēpis bija "neauglīgs". Pretēji fiziski neiespējamajam, Ābrahāms nepadevās šaubām, nešaubījās savā ticībā un nenolika zem jautājuma Dieva apsolījumu. Viņš kļuva stiprs ticībā, dodams godu Dievam.

Ja Dievs jums ir devis apsolījumu, un jūs līdz šim gaidāt, kad tas piepildīsies, izturieties kā Ābrahāms. Atcerietes, ko jums teica Dievs, un nepārstājiet Viņu godināt.

Godiniet Dievu, gaidot piepildāmies to, ko Viņš ir apsolījis.