Stāsts par vērtību (D.Djuplantes)

Reiz es dzirdēju stāstu par kādu ļoti bagātu cilvēku. Viņam bija mazs, ļoti mīļš dēls. Šis cilvēks nolīga sievieti pieskatīt bērnu un uzkopt māju. Bet par nelaimi, zēnu piemeklēja nedziedināma slimība, kuras dēļ viņš nomira piecu gadu vecumā. 

Dēla nāve bija liels trieciens tēvam, un tas sagādāja viņam daudz ciešanas. Bērna nāve atnesa ne mazāk skumjas arī sievietei, kura aprūpēja viņu. Viņa ļoti bija pieķērusies viņam kā savam miesīgajam dēlam. Bet sievietei nekas cits neatlika kā pamest šo darbu, jo nebija jau ko pieskatīt. 

Pēc vairākiem gadiem bagātais cilvēks aizgāja pie Kunga. Pēc viņa nāves izmeklēja visu māju, cenšoties atrast testamentu, bet meklējumi bija neveiksmīgi.

Šis cilvēks bija palicis bez mantinieka, un valdības ierēdņi nolēma izpārdot viņa īpašumu izsolē. Šī cilvēka īpašumā bija milzīgas pilis, brīnišķigas zemes, zirgi.

Izsoles izpārdošanas laikā bija atrasta un izlikta pārdošanai mazā zēna fotogrāfija vecā portreta rāmītī. Vecā sieviete sēžot zāles beigās, ieraudzījusi fotogrāfiju, pacēla roku,lai nosauktu savu cenu. Viņai jautāja: "-Cik jūs piedāvājat par šo fotogrāfiju?", domājot, ka par to neiedos pat 50 centus. Bet sieviete atbildēja: "-Dolārs! Man ir tikai viens vienīgs dolārs".

Neviens necentās piedāvāt savu cenu par fotogrāfiju, un tā tika pārdota šai vecajai sievietei par vienu dolāru.

Pēc izsoles, sieviete gāja saņemt savu fotogrāfiju. Viņai jautāja: "Kādēļ jums vajadzīga veca fotogrāfija? Pat rāmītis nav 50 centu vērts, un visa fotogrāfija ir lipīga".

Sieviete atbildēja: "Šī ir zēna fotogrāfija, kuru es ļoti mīlēju, viņš ir šī bagātā cilvēka dēls. Es gribu, lai man būtu šī mazuļa fotogrāfija. Ir pagājuši daudzi gadi kopš brīža, kad es tur strādāju pie tā cilvēka, bet man vēl joprojām ir siltas jūtas pret šo bērnu. Šī fotogrāfija man atgādinās par viņu!"

Savā vecajā būdiņā viņa nolēma pielikt šo fotogrāfiju pie sienas,lai paskatītos, kā tā tur izskatīsies. Sieviete pielika rāmīti pie sienas un tad pēkšņi atklāja, ka starp fotogrāfiju un kartonu kaut kas ir. Viņa noņēma kartonu. Aiz fotogrāfijas bija noslēpts testaments. Tur bija vienkārši vārdi: "Tam, kurš šobrīd saudzīgi tur mana dēla fotogrāfiju, es novēlu visu savu īpašumu."

Šis vienkāršais stāsts ir mūsu attiecībās ar Dievu. Kad mēs pastāvīgi lūkojamies uz Viņa dārgo Dēlu Jēzu Kristu, Dievs svētī mūs daudz vairāk, nekā mēs to varam iedomāties: pirmkārt, garīgi, bet pēc tam, pēc mūsu paklausības mēra Viņa Vārdam, fiziski un finansiāli.

Ziniet, kāpēc mani vairs nekārdina narkotikas, alkohols vai sievietes, kas vienu laiku manā dzīvē bija vājības?

Jo savā acu priekšā es redzu Jēzus seju!!!