Pilnīgi pārsteidzošais Dieva miers (Džoisa Maijere)

Dievs grib, lai mēs baudītu savu ikdienas dzīvi. Jāņa evaņģēlijā 10:10 ir teikts, Jēzus nomira tāpēc, lai "mums būtu dzīvība un pārpilnība (pilnā mērā, kamēr sāks plūst pāri)" (no paplašinātā Bībeles tulkojuma). Bet šķiet, ka daudzi no tiem, kas saka, ka tic Jēzum, vispār nebauda dzīvi. Un tas ir ļoti skumji, jo Jēzus ar pašu dārgāko samaksāja par mūsu grēkiem, cieta, kļuva par upuri mūsu dēļ, un, tomēr, ir tādi kristieši, kas nepriecājas par savu dzīvi, bet nīkuļo.

Atslēga tam, lai būtu bagātīgs dzīves veids Kristū - tas ir ticībā dzīvot pēc Dieva žēlastības, jo Dieva žēlastība - tas ir Dieva spēks, kas darbojas mūsos, kurš dod mums spēju darīt visu, kas nepieciešams.

Ja mēs visu cenšamies darīt paši ar saviem spēkiem, nevēršoties pie Dieva pēc palīdzības, mēs izsmeļam paši sevi, pieļaujam kļūdas un ciešam neveiksmes, no kurām tikai viļamies sevī. Bet, ja mēs liekam savu cerību uz Dievu, mēs ieejam Viņa mierā, kā rezultātā baudām dzīvi neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu apstākļi.

Vēstulē Ebrejiem 4:9-11 ir teikts: "Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai. Jo, kas iegājis Viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem...Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā..."

Dieva miers - tā nav atpūta no darba, tā ir atpūta darbā. Tā ir mijiedarbība ar Dievu - kad jūs pēc Viņa žēlastības darāt to, kam Viņš jūs ir aicinājis, bet to, ko jūs nespējat izdarīt, atdodiet Viņa rokā un ticiet, ka Viņš ar to tiks galā. Vēstulē Ebrejiem 4:3 par to ir teikts: "Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā..." Tātad, lai ieietu Dieva atdusā, ir jāuzticas Viņam, jātic Viņam.

Ja es mēģināšu ticēt, tad neieiešu Dieva atdusā. Bet, ja ticēšu, tad ieiešu pilnīgā Dieva atdusā. Dzīve ticībā - tā nav cīņa, tā ir atpūta. Un jūs varat ieiet Dieva atdusā visos savas dzīves apstākļos.

Es sapratu, ka pati sevi pakļauju stresam ar to, kā izturējos pret apstākļiem, kas bija radušies manā dzīvē. Es sapratu, ka pasaule, patiešām, nekad nemainīsies, bet es varu izmainīt savu attieksmi attiecībā uz sarežģītām situācijām, kas man ir radušās šajā pasaulē, un šī izpratne man bija kā pagrieziena punkts.

Mēs, kas ticam Kristum, esam Dieva partneri: katrā lietā, kurai Viņš mūs aicina, mēs izpildām savu daļu, bet Viņš - Savu. Ja mēs neizpildām savu daļu - to, kas ir mums pa spēkam, - bet tā vietā cenšamies darīt Viņa daļu, un lūk tad mēs sevi pakļaujam spriedzei, pār mums sāk valdīt uztraukums, bailes un trauksme, mēs nokļūstam sajukumā, zaudējam mieru un prieku.

Mēs domājam, it kā Dievam būtu vajadzīga mūs palīdzība, un ķeramies pie tā, ko var paveikt tikai Viņš. Mēs pārdomājam problēmu, atkal un atkal ritinām viņu savā galvā, uztraucoties un cenšoties saprast, kā viņu varētu pienācīgi atrisināt. Un ar to mēs burtiski sakām Dievam: "Kungs, Man te ienāca prātā doma, ka Tev ir vajadzīga mana palīdzība, jo es neesmu pilnībā pārliecināts, ka Tu Pats tiksi galā ar šo situāciju!"

Mums ir jāsaprot, ka no uztraukšanās nav nekāda labuma! Uztraukties - tas ir kā sēdēt šūpuļkrēslā: it kā kusties, bet uz priekšu netiec un pie tam vēl piekūsti, šūpinot šo krēslu. Uzticēties Dievam - tas nozīmē pārstāt uztraukties, dienām domāt par problēmu, bet ieiet Viņa atdusā ar bērnišķīgu mieru un dzīvot pēc žēlastības ticībā!

Vēstulē Efeziešiem 2:8-9 - ir brīnišķīga Rakstu vieta, tur tiek teikts par to, ka mēs esam glābti žēlastībā caur ticību. Un tāpat - žēlastībā caur ticību - mēs veidojam attiecības ar Dievu un īstenojam Viņa plānus mūsu dzīvē. Un tas ir pilnīgi iespējams, jo mūsu dēļ Jēzus atnesa pilnīgu upuri - atdeva par mums Savu dzīvību, paņemot uz Sevis mūsu vainu un nosodījumu un samaksāja par mūsu grēkiem. Pateicoties personīgajām attiecībām ar Jēzu, mums ir pieeja pie Dieva žēlastības, un tāpēc mēs esam spējīgi paveikt visu, kam Dievs mūs aicina.

Cik brīnišķīgi ir zināt, ka Dievs vienmēr ir ar mums un, ka Viņš mums dod Savu žēlastību visam, kas mums ir jāpaveic! Ticiet Dieva beznosacījuma mīlestībai uz jums. Dariet to, kas ir jūsu spēkos, bet pārējo atdodiet Viņam.