Atbalsts grūtā laikā (Džoisa Maijere)

Grūtībām nevajadzētu mūs pārvērst par nožēlojamiem, vīlušiem, nelaimīgiem cilvēkiem. Cilvēks, kas uz šīs zemes ir nodzīvojis pietiekami ilgu laiku, zina, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā ieplānots. Bieži vien notiek kaut kas tāds, kā dēļ  mūsu plāni mainās vai vispār izjūk. Līdz tam brīdim, kamēr mēs nesapratīsim, ka prieks nav atkarīgs no apstākļiem, mūsu garastāvoklis būs līdzīgs šūpolēm - te augšā, te lejā. Mums ir jāatrod iespēja palikt laimīgiem, pat, ja apstākļi mūs neapmierina un mums neizdodas tikt galā ar grūtībām tik ātri, kā gribētos, vai arī tad, kad apkārtējie cilvēki neattaisno mūsu cerības, neapmierina vai apbēdina mūs.

Lai kādos apstākļos arī mēs neatrastos, mēs varam saglabāt prieku - Dievs mums ir devis tādu spēju. Dievs ir gatavs dāvāt mums Savu žēlastību katru dienu. Ja mēs atrodamies kaut kādā situācijā un Dievs no tās mūs pagaidām vēl nav izglābis, tas nozīmē, ka Viņš dos mums īpašu žēlastību, pateicoties kurai mēs piedzīvosim mieru un prieku, neraugoties uz apstākļiem. Bet citi cilvēki skatīsies uz mums un domās: "Vienkārši pārsteidzoši, ka šim cilvēkam pat tādos apstākļos ir tik daudz prieka un miera." Lūk, tā tam ir jābūt, nevis, lai žēlotos: "Pat nestādos priekšā, kā ar šo visu tikšu galā!" 

LAI MŪSU ATTIEKSME RUNĀ PAR SEVI

Es uzskatu, ka attieksme pret apstākļiem un dzīvi kopumā, mūsu prieks, miers, nesatricināmība, mūsu dzīves veids, īpaši tad,  kad lietas neiet tik labi, kā gribētos, - tas viss apkārtējiem cilvēkiem liecinās vairāk, nekā vārdi par Kristu un mums.

Man ir labas ziņas cilvēkam, kurš, atrodoties grūtos apstākļos saka: "Es atrodos tādā situācijā, jo ticu, ka Dievs to grib, bet vispār es neesmu laimīgs, esmu satriekts un vīlies." Bet, lūk, jums labās ziņas: lai tiktu galā ar vilšanos, Dievs mums dod žēlastību. Es dzirdēju šādu žēlastības definīciju: tā ir dāvana mums, pateicoties Jēzus Kristus Dieva bagātībai. Bet, godīgi sakot, man tas šķiet nedaudz reliģiozi. Es gribētu žēlastībai vairāk praktisku nozīmi. Es to definēju šādi: žēlastība - tas ir Dieva spēks, kas palīdz mums darīt to, kas nepieciešams.

SAŅEMOT DIEVA ŽĒLASTĪBU, JŪS SAŅEMSIET SPĒKU

Žēlastība - tas ir spēks. Tas ir spēks, spēks, spēks! Tas ir Dieva spēks, un saņemam mēs to ticībā. No Dieva var saņemt kaut ko tikai ticībā, kuru, starp citu, mums arī dod Dievs.

Vēstulē Romiešiem 12:3 ir teikts: "....saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris". Pajautāsim sev: "Kā es pielietoju man doto ticību?" Mēs ticam sev? Mēs cenšamies paši visu izdarīt, cenšamies paši sevi izmainīt vai savus ģimenes locekļus? Cenšamies pievēsrt priekšnieka uzmanību, lai mums pieliktu pie algas vai paaugstinātu amatā? Ja tā, tad tā nav žēlastība. Tās ir mūsu pašu pūles.

Bet, ja mēs ticam, ka Dievs izdarīs to, kas mums nav pa spēkam, tad žēlastība - Dieva spēks - atnāk caur ticības kanālu un dod mums spējas darīt to, kas pārsteigs mūs pašus un citus cilvēkus.

Lūk, mana daudz plašāka žēlastības definīcija: tas ir Dieva spēks, kas mums tiek dots par brīvu;  tā mums nemaksā neko, izņemot to, ka ir nepieciešams ticēt Dievam. Tā apvelta mūs ar spējām un vieglumu darīt to, ko mēs nevarētu izdarīt paši, lai arī kādu piepūli mēs pieliktu.

PAĻAUJIETIES UZ DIEVU

Katru reizi, kad izjūtam vilšanos, tas nozīmē, ka esam pārstājuši paļauties uz Dievu un saņemt Viņa žēlastību, bet cenšamies izdarīt kaut ko pa savam un ar saviem spēkiem. Sapratne par šo man palīdzēja ieraudzīt, kāpēc es tik bieži biju par kaut ko vīlusies. Lai palīdzētu sev atcerēties par Dieva žēlastību, es izkarināju pa visu māju zīmītes ar līdzīgām frāzēm: "Miesas darbi noved pie vilšanās". Katru reizi, kad es raizējos, šīs zīmītes man palīdzēja atcerēties, ka es cenšos uzņemties "Jaunā Svētā Gara" lomu. Ikreiz, kad es centos ar saviem spēkiem paveikt to, kas patiesībā nebija manos spēkos, es būtībā paziņoju: "Labi Dievs, es cienu, ka Esi blakus, bet Tu vienkārši stāvi un vēro, kā es ar visu tikšu galā".

Daudziem no mums ir problēmas ar netkarības garu. Mums nez kāpēc ir grūti būt visā atkarīgiem no Dieva. Žēlastība - tas nav tikai spēks glābšanai, bet arī uzvara, kura mums ir vajadzīga katru dienu mūsu dzīvē.

Vēstulē Galatiešiem 2. nodaļā ir teikts, ka esam saņēmuši glābšanu pēc žēlastības, tādēļ, mums nevajadzētu domāt, ka sasniegsim pilnību, paļaujoties uz miesu. Tas ir tāpat, kā domāt, ka Dievs mūs glāba un palīdzēja mums, kad bijām pilnīgi bezpalīdzīgi un gatavi padoties, bet pēc tam teica: "Bet tālāk jūs paši kaut kā!"

KĀ SĀKĀT, TĀ ARĪ TURPINIET

Kādā veidā mēs pieņēmām Kristu, tādā veidā mums arī jāturpina dzīvot tālāk: žēlastībā caur ticību. Žēlastību var salīdzināt ar gaismu. Ko mēs darām lielāko daļu laika? Cīnāmies ar tumsu, tā vietā lai ieslēgtu gaismu. Kāda jēga grūstīties tumsā, uzskrienot viens otram virsū un cenšoties aizdzīt tumsu, kad nepieciešams tikai noklikšķināt slēdzi? Lūk, šis mirklis, kad iedegas gaisma, izzūd tumsa.

Mēs cīnāmies ar sevi un savām vājībām, cenšoties izmainīties, ļaunojamies uz apstākļiem, uz to, kā ir iegriezusies dzīve, bet tikmēr viss, kas ir jāizdara, -  ir vienkārši jāieslēdz gaisma.

Vēstule Galatiešiem 5:16 aicina dzīvot un rīkoties (Svētajā) Garā, un tad jūs neizdabāsiet miesas kārībām. Pievērsiet uzmanību, tur nav teikts, ka jums ir "jāuzvar miesa, lai dzīvotu Garā". Mums ir jādīvo Garā. Ja mēs sakoncentrēsimies uz to, lai dzīvotu un rīkotos Garā, mēs nesāksim piepildīt miesas kārības, jo būsim sakoncentrējušies uz Dievu, Viņa žēlastību, mūsu attiecībām ar Viņu un Viņa mīlestību pret mums. Bet kaut kas cits vienkārši pazudīs no mūsu dzīvēm Dieva spēka darbības dēļ. Žēlastība - tas ir spēks, tas viss tik vienkārši un skaidri. Tas ir Dieva spēks, kas mums pieejams jebkurā nepieciešamajā apjomā.