Jūsu kārta vērsties pie kalna. 2. daļa. Galvenā un centrālā atklāsme ( Kenets Koplends)

Tas ir tas, kam kristieši daudzu gadu garumā nav pievērsuši uzmanību un pat ignorējuši. Tomēr šai atklāsmei vienmēr ir jābūt pirmajā vietā un mūsu sirds un prāta centrā. Tā vietā, lai pārāk daudz domātu par kalna izmēru jūsu dzīvē, mums ir jādomā par visuvareno Dievu, Kurš ir apsolījis, ka to, ko mēs teiksim par tiem, tas īstenosies. Mums ir jādara tas, kas ir teikts Ebrejiem 3:1: "Tādēļ, mīļie brāļi, debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet savas domas Jēzum, mūsu ticības apliecinājuma Apustulim un Augstajam Priesterim."

Paskatieties vēlreiz uz galvenajiem vārdiem šajā pantā. Vārds "sūtīts"  vai "apustulis" - tas ir grieķu vārds, kas apzīmē kādu,  kas bija sūtīts kaut ko īstenot. Rakstos tas ir rakstīts ar lielo sākumburtu, jo runā par personu, kas bija Dieva sūtīta. 

Jēzus bija Dieva sūtīts un svaidīts būt par mūsu Augsto Priesteri. Vārds "priesteris" nozīmē "administrators". Tas runā par to personu, kas veic pienākumus un izpilda noteiktus uzdevumu;  tas, kurš noved pie izpildes noteiktas lietas tajā sfērā, kurā viņš ticis aicināts.

Viena no sfērām, kurā ir aicināts darboties Jēzus, mūsu Augstais Priesteri - tā ir mūsu ticības apliecināšana. Viņš atbalsta visu, ko mēs runājam Viņa vārdā, visā Savas ticības pilnībā, jo mēs esam Viņa "svētie brāļi, debesu aicinājuma līdzdalībnieki". Viņš ir mūsu vecākais Brālis, bet mēs esam Viņa līdzmantinieki Dieva Valstībā. Šī Valstība kopā ar visu, kas atrodas debesīs un uz zemes, tika mūsu Tēva nodota Viņam, un Jēzus, galvenais šīs Valstības Advokāts, atdeva to mums!

Tieši par šo Viņš runā Jāņa evaņģēlijā 14:12, kur ir teikts: "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic Man, tas darīs tos darbus, ko Es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo Es aizeju pie Tēva." Viņš norāda: "Brāļi un māsas, jūs varat rīkoties tieši tāpat, kā Es! Jūs varat ticēt Dieva Vārdam, vērsties pie kalna, un Es būšu ar jums ar visu Savu augšāmcelšanās spēku un slavu rūpējoties par to, lai kalns tiktu pārvietots."

Nesen es pārdomāju  to visu, un Kungs man atgādināja par vienu notikumu, par kuru jau esmu runājis daudz reizes. Tas notika daudzus gadus atpakaļ, kad biju Orala Robertsa universitātes students un strādāju pie Orala Robertsa par vienu no viņa lidmašīnas pilotiem. Es lidoju kopā ar viņu uz vienu no viņa lielajiem dziedināšanas dievkalpojumiem, un kad mēs ieradāmies, viņa kalpošanas vadītājs man uzdeva pilnīgi negaidītu uzdevumu.

Viņš teica: "Mums  tev ir jauns darbs. Mēs gribam, lai tu klausītos brāļa Robertsa vēsti, pēc tam ietu invalīdu istabā, kur cilvēki ir pārāk slimi, lai atrastos galvenajā auditorijā, kas gaida, lai par viņiem aizlūgtu. Tev būs piecas minūtes pirms tam, lai īsi nodotu viņiem vēsts būtību. Pēc tam atnāks brālis Roberts un uzliks viņiem rokas".

Es pirmo reizi kaut ko tādu darīju! Es nejutos atbilstošs šādam uzdevumam, bet izdarīju visu, kas bija atkarīgs no manis, lai paveiktu to. Es apkopoju  cilvēkiem visu, ko brālis Roberts sludināja, un tiklīdz es beidzu, viņš ienāca ēkā. Es pagāju malā, lai atbrīvotu viņam ceļu, viņš palūkojās apkārt un pēc tam mani pavilka pie sevis.

Viņš teica: "Tu lūgsi un liksi rokas virsū."

Es nobālēju un nodomāju: "Jūs laikam jokojat! "

Brālis Roberts ieraudzīja, kā es kļuvu bāls, un sāka smieties. Viņš teica: "Neuztraucies. Es būšu līdzās. Ja tu izdarīsi kļūdu, es to izlabošu!"

Pirmā sieviete, kurai mēs kalpojām, mira nost no kuņģa vēža. Viņai bija tik liels vēža audzējs, ka likās, ka viņa ir stāvoklī. Bet tas bija tikai kuņģa rajonā, bet tālāk viņai bija tikai āda uz kauliem. Viņa bija tik vārga, ka viņas medmāsai nācās to turēt, lai mēs varētu viņai uzlikt rokas.

Brālis Roberts jau sludināja par kontaktpunktu, un man viņš personīgi pateica: "Nepieskaries cilvēkiem, kamēr tu neesi gatavs atbrīvot savu ticību." Tāpat arī mācījos par Jēzus vārda spēku un varu, tāpēc manā garā pacēlās tāda sapratne, ka Jēzus vārdam ir jābūt manam kontaktpunktam. Es nodomāju: "Es atbrīvošu savu ticību un pieskaršos viņiem tajā brīdī, kad izteikšu Jēzus vārdu."

Tieši tā es plānoju rīkoties tās pirmās sievietes gadījumā. Bet tieši tajā brīdī, kā es sāku teikt: "Jēē...." es izdzirdēju pārdabisku skaņu, kuru nekad neaizmirsīšu, un šīs skaņas avots atradās man aiz muguras. Tas bija līdzīgs Lauvas rūcienam no Jūdas cilts, bet tā bija brāļa Robertsa balss. Viņš teica: "Tu, netīrais nešķīstais gars! Jēzus vārdā, Kuram es kalpoju un Kuram es piederu, novāc savas rokas no Dieva īpašuma!"

Uzreiz sieviete sāka klepot un izspļāva šo audzēju uz zemes. Viņa izlēca no savas nestuves, kliedzot: "Es esmu dziedināta, es esmu dziedināta!" - un skrēja pa istabu, bet viņas medmāsa skrēja aiz viņas, domājot, ka viņa nomirs kuru katru sekundi.