Kad ticība uzvārās. 2. daļa. Vārdi - palaišanas poga ( Kenets Koplends)

Kā saka brālis Kenets Heigins: "Jūs varat iegremdēt sevi ticībā, apliecinot Rakstu vietas un pārdomājot tās." Jūs varat tā piepildīt savu sirdi ar Dieva Vārdu, ka laikā, kad jūs saskarsieties ar vajadzību vai nepieciešamību, pirmie vārdi, kuri izies no jūsu mutes, būs ticības vārdi.

Tas ir svarīgi, jo vārdi - tā ir palaišanas poga tam, kas skar pieņemšanu no Dieva. Tie palaiž darbībā garīgos likumus, un atkarībā no tā, vai jūs runājat ticības vārdus vai baiļu un neticības vārdus, šie likumi darbosies vai nu jūsu labā, vai pret jums.

Es atceros vienu gadījumu, kurš notika ar mani daudzus gadus atpakaļ. Tas notika, kad mēs tikai sākām savu Kalpošanu. Mēs tikko atgriezāmies mājās pēc trīs dienu ilgas kalpošanas citā pilsētā, un es vienkārši baudīju atpūtu mājās un nolēmu iet gulēt nedaudz vēlāk. Kad beidzot es nolēmu iet gulēt, es izslēdzu lampu un gāji cauri viesistabai pa tumsu. Es aizmirsu par lielo zaļo dīvānu, kurš atradās manā ceļā, un no visa spēka trāpīju viņam.

Tas bija ļoti sāpīgi! Es dzirdēju krakšķi un uzreiz jau sapratu, ka esmu salauzis kājas lielo pirkstu. Zinot par savu vārdu spēku tādos brīžos, es iesaucos: "Jēzu, es slavēju Tevi! Slava Dievam! Aleluja!"

Vēl kādu laiku es pasludināju Dieva Vārdu par savu pirkstu un tad nolēmu iet gulēt. Es varēju ticībā aizmigt, bet nākamajā rītā, kad es pamodos, velns stāvēja blakus, gaidot mani. Tikko kā es atvēru acis, viņš teica: "Tu labāk paskaties uz šo pirkstu! Tas ir zili-melns!"

Ņemot vērā ārkārtīgi sāpīgo sajūtu, es zināju, ka visdrīzāk, tas tā arī ir, bet es atteicos skatīties uz to. Es pat aizvēru savas acis, kad vilku zeķes. Es aizgāju uz virtuvi, kur Glorija gatavoja brokastis, un, dabīgi, pirmais, ko es viņai gribēju teikt, bija: "Glorija, es salauzu kājas lielo pirkstu, un man ļoti sāp!"

Tomēr es zināju, ja viņa tam piekritīs, tad man būs nepatikšanas, jo garīgie likumi turpina funkcionēt. Tāpēc es vienkārši teicu: "Glorija, es vakar vakarā tumsā aizķēros aiz dīvāna, un Kunga Jēzus Kristus no Nācaretes vārdā es ticu, ka esmu saņēmis savu dziedināšanu."

Viņa atbildēja: "Es piekrītu tam", pagriezās pret mani un uzlika man virsū rokas.

Tajā rītā man bija paredzēta tikšanās, man bija jāaplūko neliela viena dzinēja lidmašīna, kuru es gribēju pirkt  kalpošanai, tāpēc pēc brokastīm es devos uz lidostu. Visa brauciena laikā mans pirksts runāja man to, kādā sliktā stāvoklī tas ir. Tāpēc es pirkstam atbildēju. Es  teicu, ka Jēzus brūcēm es esmu dziedināts.

Kad es atbraucu uz lidostu un iegāju ēkā, sieviete, kas atradās tur, pievērsa uzmanību tam, ka es kliboju, un pajautāja man, kas noticis. Es viņai teicu: "Es vakar vakarā trāpīju dīvānam un salauzu kājas lielo pirkstu. Bet, kad Jēzus bija uz zemes, Viņš teica: "Visu, ko jūs vēlaties, kad lūdzat, ticiet, un tas jums būs."Tāpēc es ticu, ka mans pirksts ir dziedināts."

Viņa ātri aizgāja no manis, bet es aizgāju tur, kur atrodas lidmašīna. Tā bija netālu, bet es negrasījos iet, tāpēc es aizbraucu ar mašīnu, visu laiku sev sakot: "Slava Dievam! Es ticu, ka esmu saņēmis savu dziedināšanu. Man ir vesels pirksts. Amen!"

Kāpēc es jums visu šo stāstu? Tāpēc, ka tieši tā izskatās dzīve ticībā.

Kad es izkāpu no mašīnas, lai ietu pie lidmašīnas, tajā mirklī, kad mana kāja pieskārās zemei, es sajutu, ka visas sāpes ir aizgājušas. Man dziedināšana īstenojās, un mans pirksts bija pilnīgi vesels.