Dievišķo sapņu piepildīšanās. 2. daļa. Mācība no Ādama un Ievas ( Glorija Koplenda)

Dievs - Pats dāsnākais un mīlošākais Tēvs, kādu vien var iedomāties. Viņam nav problēmas ar to, lai svētītu jebkuru no mums. Viņš tik ļoti stipri vēlas izliet Savu labvēlību pār cilvēkiem, ka Viņa acis "pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas." (2. Laiku grāmata 16:9) Vienīgais Dieva labestības ierobežojums - tā ir mūsu spēja pieņemt. Kā ir teikts šajā pantā- mūsu veltīšanās iegūt sirdi, kas pilnība ir nodota Viņam.

Apgalvojums "pilnībā nodots" ir tulkojums ebereju valodas vārdam, kas nozīmē "veltīts vai uzticams". Tas neapraksta cilvēku, kurš nekad nekļūdās vai nekad nepaklūp. Tas runā par cilvēku, kurš ir nolicis Dievu un Viņa Vārdu savā dzīvē pirmajā vietā. Par tādu, kurš meklē Viņu, tic tam, ko Viņš saka, un ir paklausīgs Viņam.

Jaunajā Derībā pilnīga sirds, vai veltīta sirds, attiecībā pret Diev   nozīmē darīt vienkārši to, kas ir teikts Mateja evaņģēlijā 6:33: "Meklējiet papriekšu Dieva Valstību un Viņa taisnību." Kas notiek, kad jūs to darāt? Saskaņā ar Jēzus teikto: "Un viss tas jums tiks piemests."

Personīgi man patīk, kad Dievs kaut ko man piemet! To, ko Viņš piemet - tas ir kaut kas labs. Tas atnes dzīvību un mieru, un visas pārējās svētības.

Velns mums piedāvā to, ko mēs negribam. Kad mēs ticam un rīkojamies pamatojoties uz to, ko viņš runā, viņš vienkārši turpina mūs apkraut arvien vairāk un vairāk ar savām pretīgajām lietām. Kā teica kāda sieviete: "Ja jūs ļausiet velnam sēdēt jūsu mašīnas aizmugurējā sēdeklī, pavisam drīz viņš sagribēs būt pie stūres." Kad jūs vadā velns, jūs nokļūsiet tādās vietās, kurās jūs negribētu nokļūt.

Ādams un Ieva par to uzzināja Ēdenes dārzā. Sākotnēji viņiem bija pilnīga dzīve. Dievs viņus svētīja tik lielā mērā, ka viņiem pat nevajadzēja sev gatavot ēdienu. Viņu ēdiens (kuram, es esmu pārliecināta, bija debesu garša) burtiskā nozīmē auga kokos. Kaut kāda nepietiekamība vai kaut kāds trūkums viņiem bija pilnīgi nepazīstams. Viņi bija bagāti visā, baudīja pilnīgu varu uz zemes, un pie visa tā viņiem bija personīgas attiecības ar Dievu - vaigu vaigā.

Ādamam un Ievai, tāpat kā  viņu Debesu Tēvam, dzīve Ēdenes dārzā bija sapņu piepildījums!

Tomēr tad atnāca grēks. Ādams un Ieva nepaklausīja Dievam un garīgi nomira. Pēkšņi svētības aizgāja. Viņiem vairs netika piemests nekas labs. Viņiem nācās dzīvot vaigu sviedros, apstrādājot zemi un pielikt piepūli, lai kaut ko saņemtu - un tajā pašā laikā ir darīšana ar velnu un lāstu.

Laikam jau, cilvēcei vajadzēja mācīties no tā. Noteikti, jebkuram pēc viņiem vajadzēja izvēlēties Dieva ceļu, bet ne velna ceļu. Bet visu laiku, kas aprakstīts Vecajā Derībā, cilvēki turpināja darīt to pašu. Viņi turpināja sekot Ādama un Ievas piemēram, atkal un atkal darot nepareizas izvēles.

Piemēram, pravieša Jeremijas dienās, izraēlieši izvēlējās pielūgt elkus. Dievs lūdza viņus to apturēt. Viņš pastāvīgi runāja tiem atgriezties pie Viņa, lai Viņš varētu svētīt viņus un pasargāt no viņu ienaidniekiem. Bet viņi atteicās klausīt. Viņi teica: "Mēs labāk darīsim to, kas mums pašiem tīk, - kvēpināsim debesu ķēniņienei un laistīsim viņai lejamos upurus tik, cik vien gribēsim." (Jeremijas 44:17) Tā rezultātā viņi zaudēja savu valsti, savu brīvību un savu dzīvi.

Iespējams, jūs domājat: "Protams, ka kristieši šodien nekad līdzīgā veidā neuzvedas!"

Diemžēl, reizēm viņi tā uzvedas. Reizēm pat jaunpiedzimuši ticīgie izvēlas necienīt Dieva Vārdu un rīkoties pa savam. Rezultāts vienmēr ir slikts.

Tagad es domāju par vienu ticīgu sievieti, kura pilnībā atteicās piedot. Un, lai gan viņa zināja, ka viņa nepaklausīja Dievam, viņa tik ietiepīgi turējās pie nepiedošanas un darīja to tik ilgi, ka fiziski saslima. Kungs darīja visu iespējamo, lai viņai palīdzētu. Viņš sūtīja viņai labi pazīstamu kalpotāju, lai aizlūgtu par viņu un pateiktu viņai: "Ja jūs vienkārši piedosiet, jūs tiksiet dziedināta."

Bet viņa atbildēja tā, kā savā laikā izraēlieši. Viņa teica: "Nē, es nepiedošu!" Tāpēc tā vietā, lai izdziedinātos, viņa nomira.