Viņa žēlastība jums ir prasību vai nodrošinājuma domāšana? (Džozefs Prins)

Ziniet, es kādreiz jautāju Dievam, ko nozīmē dzīvot pēc žēlastības. Viņš atbildēja: "Kad tu apzinies, ka Es tevi pastāvīgi nodrošinu, tad tu dzīvo pēc žēlastības. Tomēr, ja tu izvirzi sev prasības kaut ko sasniegt, tad tu dzīvo pēc likuma." Citiem vārdiem sakot, žēlastības būtība ir nodrošināšana, bet likuma būtība ir prasības. Likums saka: "Tev vajag... Tev nevajag... Tev vajag...." Bet pēc žēlastības Dievs saka: "Es celšu... Es likšu... Es būšu..." (Ebrejiem 8:10-12) Vai jūs redzat atšķirību? Pēc žēlastības principa Dievs dara visu un nodrošina jūs, bet ne jūs paši. Slava Dievam, tādas ir mūsu attiecības ar Viņu Jaunajā žēlastības Derībā!

Kad jums ir prasību domāšana, tad jūs visur redzat prasības, kuras jums ir jāapmierina - "Man ir jāizdara šis... Man ir jāizdara tas..." Bet rezultāts? Jūs atrodaties pastāvīgā stresā un zem spiediena, lai apmierinātu cilvēku cerības un sasniegtu kaut kādus rezultātus. Bet tad, kad jūs dzīvojat pēc žēlastības, tad neskatoties uz prasībām, jūs redzat bagātīgu nodrošinājumu no Dieva, Kurš jums dod visu nepieciešamo  esošajai  situācijai. Un rezultāts? Jūs dzīvojat mierā un vienmēr redzat Dievišķo nodrošinājumu, jo jūsu acis ir sakoncentrētas uz Viņa nepārtraukto apgādi. Ikdienas dzīvē noteiktās situācijās mums var būt prasību vai nodrošinājuma domāšana.

Žēlastība nodrošina daudz vairāk, nekā jums ir vajadzīgs.

Jēzus staigāja ar nodrošinājuma domāšanu. Kad Viņš pabaroja 5000, mēs varam redzēt, kā Kungs apzinājās debesu nodrošinājumā tieši lielas vajadzības vidū. (Jāņa 6:1-13)

Kad Jēzus paskatījās uz piecām maizēm un divām mazām zivīm, tad, salīdzinot ar Saviem mācekļiem, Viņš neskatījās kā uz neizpildāmu prasību, kuru Viņam bija nepieciešams izpildīt - pabarot vairāk kā 5000 izsalkušus cilvēkus ar maza zēna pusdienām. Viņš redzēja nodrošinājumu. Viņa mācekļi, no otras puses, redzēja prasību. Viņus uztrauca tas, ka viņiem nebija pietiekami daudz ēdamā  visiem, un tāpat nebija pietiekami daudz naudas, lai nopirktu nepieciešamo ēdiena daudzumu.

Bet tā kā Jēzus skatījās uz nodrošinājumu, tad Viņš varēja pateikties Tēvam par to mazumiņu, kas bija Viņam rokās, un mazumiņš pavairojās un pavairojās un turpināja pavairoties!

Iepauzējiet un minūti aizdomājieties! Vai jūsu dzīvē ir līdzīga situācija, kāda tad bija Jēzum un mācekļiem? Jūsu ģimenē tagad ir liela finansiāla vajadzība? Padomājiet, cik liela ir Dieva sirds un kā Viņš jūs nodrošina, ieraudziet pārpilnību, ar kuru Jēzus grib svētīt, "12 pilnu grozu" vietā katrā jūsu dzīves sfērā, kur jums ir vajadzība!

KĀPĒC DIEVS MŪS NODROŠINA (APGĀDĀ)?

Ziniet, kāpēc mēs varam redzēt nodrošinājumu sev apkārt? Ne tāpēc, ka mēs esam labi vai esam to nopelnījuši. Bet gan tāpēc, ka 2000 gadus atpakaļ, vientuļš un izkropļots līdz nepazīšanai, karājās ķermenis pie krusta Golgātā. Jēzus ieņēma mūsu vietu un kļuva par lāstu mūsu vietā. Viņš uznesa mūsu grēkus un mūsu lāstu, un bija atdalīts no visām Dievišķajām svētībām. Viņš bija nolādēts, lai mēs būtu svētīti. Viņš sauca stiprā balsī: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis" (Mateja 27:46), lai šodien jūs varētu teikt: "Mans Tēvs, Mans Tēvs, kāpēc Tu mani tā esi svētījis?"

Viņš bija tumsā, lai mēs uz mūžīgiem laikiem būtu Viņa gaismā. Viņš paņēma uz Sevi visu, ko mēs bijām pelnījuši, lai mums būtu Viņa nodrošinājums, un mēs pastāvīgi saņemtu to, ko Viņš nopelnīja! Mīlestība neņem. Mīlestība dod! Patiesībā, mīlestība dod daudz vairāk, nekā jūs vispār varat paņemt! Tāpēc Dievs, Kura būtība ir mīlestība, un Kurš ir pilnīga mīlestība, vienmēr dod, dod un dod.

TICĪBA ŅEM NO TĀ, KAM VAIRĀK

Kungs reiz man teica: "Žēlastība nodrošina, mīlestība dod, ticība ņem." Ko dara ticība? Ticība ņem. Tā ir mūsu, ticīgo, daļa. Mūsu daļa - ņemt. Es nerunāju par alkatību. Es runāju par pašas ticības būtību - ticība tā ir roka, kura ņem no Dieva rokas. Bībelē ir teikts, ka lielākais svētī mazāko (Ebrejiem 7:7). Protams, ka starp Dievu un mums, Dievs vienmēr ir lielāks. Tāpēc, tad kad mēs sevi samierinām un ieņemam saņēmēja stāvokli, tad ļaujam Dievam būt par Dievu mūsu dzīvē, un Viņam tas ir patīkami.

"Labi, mācītāj Prins, bet kā ir ar to, lai dotu Dievam un citiem? Vai tad tas nav svarīgi?"

Mani draugi, kad jūs esat Dieva svētīti, kad piedzīvojat Viņa mīlestību un nepelnīto stāvokli, tad jūs vienkārši nespēsiet Viņam nekalpot un nesvētīt citus. Kad mēs apzināmies, kas viss, kas mums ir, tika Viņa dots, tad mēs sākam dot un kalpot Viņam un citiem pareizā garā. Kā Dāvids, mēs visi teiksim: "....Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam." (1.Laiku 29:14)

Vairākums no mums ne ļoti labi māk ņemt. Kad jūs kādam dāvināt dāvanu, tad parasti dzirdat atbildi: "Nevajadzēja tā rūpēties. Es neesmu ko tādu pelnījis". Mums visiem vajag lūgt Dievam, lai Viņš mūs iemāca labāk pieņemt, un palielinātu mūsu iespēju pieņemt neskatoties uz to, vai esam mēs kaut ko nopelnījuši, bet pilnībā paļauties uz Viņa žēlastību, kas mūs nodrošina.

Dieva Valstībā apgāde nekad neapstājas. Tā apstājas tad, kad jūs Dievam sakāt: "Pietiek!" Izvēle ir jūsu. Jūsu mīlošais debesu Tēvs vienmēr dod dāsni un bagātīgi. Un Viņš rīkojas taisnīgi, VISS IR PATEICOTIES PAVEIKTAJAM DARBAM PIE KRUSTA. Dievs nedod ar skopu roku. Viņš nav skops. Dievs jūs mīl, un Viņam patīk dot. Viņa mīlestība nodrošina vairāk, nekā vajag.

Jūsu daļa - ticībā ņemt no Dieva. Cilvēki bieži saka: "Paļaujies uz Dievu!b" Reizēm tas izskatās nedaudz abstrakti. Kā paļauties uz Dievu? Jūs redzat Viņa mīlošo sirdi un dāsno nodrošinājumu, kad citi redz tikai prasības. Un jūs ticībā ņemat no Dieva.

Kad jūs apzināties, ka runa ir tikai par Dievišķo mīlestību un sāksiet saprast, cik Viņš pret jums ir labvēlīgs, tad pastāvīgi godināsiet Viņu. Tā vietā, lai žēlotos un atrastos stresā, kad jums ir prasību domāšana, jūs būsiet mierā, un jums būs vairāk kā pietiekami, lai dotu citiem.