Atslēga uz brīvību (Melānija Hemri)

3.daļa

VIENS LIELS PAKLAUSĪBAS SOLIS

Mērija atceras: "Pēc tam,  kad tēti izlaida no slimnīcas, vecāki man atļāva atgriezties mājās. Tētis man nopirka 1968. gada sasistu "Pontiac". Tam nedarbojās atpakaļgaita, tecēja eļļa un dzesēšanas šķidrums. Bet 1975. gada augustā, kabatā esot nedaudz naudai, kuru es varēju sapelnīt, un septiņdesmit seši dolāri ziedojums, kuru man savāca cilvēki, kuri apmeklēja manas Bībeles studijas nodarbības, es pametu Džeksonvilu un devos uz Talsu, Oklahomas štatā. Es dabūju darbu Orala Robertsa universitātē, kurš ļāva man maksāt par studijām. Man patika Orala Robertsa universitāte, bet es negribēju ne ar vienu satikties. Es teicu Dievam, ka gaidīšu savu Boāsu. Es lūdzu Dievam nedaudz izstāstīt man par to cilvēku, kuru Viņš ir izredzējis būt par manu vīru.

"Viņa augums būs 191 centimetrs, viņam būs gaiši,  smilšu krāsas mati. Viņam patīk spēlēt  ģitāru, un viņa segvārds sastāv no trīs burtiem. Tāpat Viņš teica, ka mans vīrs meklēs mani un atradīs mani."

Pēc kristīgā koncerta Mērija devās pie letes, lai nopirktu T-kreklu, un atradās rindā aiz iespaidīga vīrieša - simts kilogramu muskuļu masas. Tā kā viņa jau bija pavadījusi kaut kādu laiku universitātē, viņa domāja, ka zināja studentu  vairākumu. Bet šo cilvēku viņa nezināja.

Viņa jautāja: "Jūs esat universitātes students? Neatceros, ka būtu jūs redzējusi iepriekš."

Viņš atbildēja: "Jā, es esmu students. Mani sauc Bazs Kolberts. Iespējams, jūs mani nezināt, bet es zinu jūs. Es redzēju, kā jūs sludinājāt uz ielas narkomāniem un prostitūtām. Es teicu Dievam, ka nekad neesmu redzējis meiteni, kura tik ļoti mīl Viņu, kā Jūs."

Mērija atbildēja: "Paldies". Mērija uzzināja, ka Bazs bija pazīstams universitātē studentu vidū. Viņš satikās ar skaistām meitenēm. Viņai tas bija vienaldzīgi.

Reiz kādu vakaru viņa izdzirdēja Baza balsi, kura pasauca viņu, kad viņa gāja uz autostāvvietu.

"Mērija! Es visur tevi meklēju! Es priecājos, ka beidzot tevi atradu!"

"Es visur tevi meklēju. Es beidzot tevi atradu,, "

viņa nodomāja: "Kungs, tas taču nebūs Bazs (angliski Baz)!" Drīz viņa uzzināja, ka Bazs - bija viņa segvārds, bet īstais vārds ir Dons Kolberts.

MOZAĪKAS GABALIŅI

Nākamajā reizē, kad viņi sarunājās, Mērija viņam uzdeva pāris jautājumus. "Kāds tev ir augums?" Viņa auguma bija 191 centimetrs.

"Vai tev patīk spēlēt ģitāru?" Jā, Viņam patika spēlēt  ģitāru.

Kamēr Bazs tajā vasarā mācījās skolā, Mērija dabūja jauniešu mācītāja darbu vietējā draudzē. Kad viņa vadīja dažādus pasākumus savai jauniešu grupai, Bazs bieži pievienojās.

Mērija stāsta: "Mēs ātri iepazināmies, mēs ātri kļuvām par draugiem un draudzējāmies visu nākamo gadu, bet mūsu attiecībās nebija nekādas romantikas."

Pēc gada Dons viņu uzaicināja uz randiņu. Bet vēl pēc pāris mēnešiem viņš viņu bildināja. Viņi apprecējās , kad Dons studēja pirmo gadu medicīnas skolā.

Tajā laikā Mērija aizgāja no Orala Robertsa universitātes,  un, saņēmusi Bībeles centra "REMA" diplomu, oficiāli kļuva par kalpotāju.

Mērija atceras: "Laikā, kad Dons studēja trešo gadu medicīnas skolā, viņš dabūja saules dūrienu fizkultūras nodarbību laikā gandrīz pie četrdesmit grādu karstuma un simtprocentīga mitruma. Viņu ievietoja slimnīcā intensīvās terapijas palātā un konstatēja, ka viņa nieres ir pārstājušas darboties. Kāju muskuļi atrofējās, un viņa kājas bija tievas - kā rokas. Biopsija muskuļu audos uzrādīja, ka ir attīstījusies akūta muskuļu nekroze - muskuļu šūnu bojāeja, kā rezultātā tika bojātas nieres. Ārsti sapulcējās ap viņa gultu un apsprieda biopsijas rezultātus. Viņi teica Donam: "Tu nekad vairs nestaigāsi. Tu pavadīsi ratiņkrēslā visu savu atlikušo dzīvi!"

Mērija niknumā atteicās no viņu pakalpojumiem.

Dons jautāja: "Ko tu izdarīji? Tie taču ir mani profesori!"

Mērijai bija vārds no Dieva: "Viņš skries un nenogurs. Viņš ies un nepaklups!"

Kopā ar Donu viņi stāvēja uz šo vārdu un atteicās būt vadāmi no saviem apstākļiem. Pēc trīs mēnešiem Donu izrakstīja no slimnīcas. No turienes viņš izgāja ratiņkrēslā. Kad viņi atbrauca mājās, Dons varēja bez krēsla palīdzības pacelt sevi uz otro stāvu savā dzīvoklī. Mērija gāja aiz viņa ar ratiņkrēslu.

Pēc trijām nedēļām, kad Dons mājās bija viens un Kungs sāka uz viņu runāt: "Piecelies no gultas un staigā!"

Mērija atgriezās mājās un ieraudzīja, ka viņš staigā.

Vēlāk Dons atgriezās slimnīcā un lūdza tikšanos ar ārstiem, kuri izmeklēja viņa biopsijas rezultātus. Viņa kāju muskuļi bija ne tikai atjaunoti, tie bija tieši par 2,5 centimetriem lielāki apjomā, kā pirms saules dūriena.

Ārsti piekrita tam, ka tas bija brīnums.

Tajā gadā Dons ne tikai pabeidza apmācības ar savu klasi, bet arī saņēma ārsta diplomu.

Pēc Medicīnas skolas pabeigšanas Dons un Mērija pārcēlās uz Orlando pilsētu, kur dzīvoja Dons. Tur arī viņš sāka savu medicīnisko praksi. Orals Roberts iekļāva Dona liecību par brīnumaino dziedināšanu savā žurnālā, un tajā pat laikā Dons un Mērija apmeklēja jaunu draudzi, kura nesen atvērās viņu apkārtnē. Draudzi apmeklēja aptuveni 300 cilvēku, un mācītājs palūdza Donam iznākt uz skatuves. Viņš jautāja: "Tu taču esi tas cilvēks, par kuru ir aprakstīts Orala Robertsa žurnālā, vai ne tā? Es gribu, lai tu zinātu, ka tu būsi mans ārsts!"

Un tas mācītājs bija Benijs Hins.