Pati lielākā draudze pasaulē (Jongi Čo)
10. novembris, 2018 pl. 10:47,
Nav komentāru
4.DAĻA
Kad es draudzē izstāstīju par šiem brīnumiem, draudzes locekļi ievērojami tika uzmundrināti. Daudzi no viņiem dziļi iesaistījās draudzes celtniecības plānos. Daži kristieši pārdeva savas mājas un pārcēlās uz dzīvokļiem Joido jaunceltnēs, nelielā attālumā no draudzes, kurās vēl joprojām notika apdares darbi. Kāds jauns precēts pāris celtniecībai noziedoja savus gada ienākumus. Mēs visi, kā viena liela ģimene, apvienojāmies nepārtrauktā lūgšanu kustībā. Mēs atkal no jauna sapņojām par pašu lielāko draudzes ēku pasaulē. Šeit un tur mūsu draudze izgaismojās ar priecīgiem draudzes locekļu smaidiem.
Reiz es gāju uz banku cerībā satikt tās vadītāju un paņemt no viņa aizdevumu. Mēs bijām parādā 20 tūkstošus dolāru, un šo summu bija nepieciešams apmaksāt līdz mēneša beigām. Es pārbaudīju visus pieejamos avotus, bet neatradu nekādu iespēju laikā risināt šo jautājumu. Es iegāju bankas ēkā piecos vakarā, stundu pirms aizvēršanās. Pirms tam es aizlūdzu un palūdzu Svētajam Garam dot man labu ideju. Kungs man lika iet pie nodaļas vadītāja un paprasīt viņam naudu.
-Svētais Gars, - izbijos es, - viņi noteikti domās, ka esmu jucis. Man pat papīri nav gatavi. Manu prasību neviens neizskatīs.
Liekas, ka es biju pārāk noraizējies par to, ko cilvēki par mani padomās. Bet Svētais Gars uzstāja:
-Mani ceļi ir daudz augstāki par cilvēku ceļiem. Tāpēc ej un dari to, ko Es teicu.
Un es pakļāvos. Es tiku līdz bankai bez starpgadījumiem, bet vēl līdz šim nebiju pārliecināts, ka man izdosies satikties ar nodaļas vadītāju. Visam tam klāt, ēkā bija izveidojusies liela cilvēku rinda, kuri arī gribēja tikt pie viņa uz pieņemšanu.
-Svētais Gars, ko man darīt? Palīdzi! - domās aizlūdzu es.
-Tu esi Dieva bērns un Ķēniņa dēls, - teica Viņš. - Uzvedies tā, kā karaliskas ģimenes loceklis
Izdzirdot šos vārdus, es iegāju vadītāja kabinetā tā, it kā es būtu bagāts un visu cienīts cilvēks, kurš pieradis pieņemt godu no apkārtējiem. Bet tad mani apstādināja sekretāre:
-Atvainojiet?! Jums ir noteikts laiks? - jautāja viņa.
-Es pārstāvu ļoti pazīstamu un ietekmīgu personu, - es tūlīt atbildēju.
Es, protams, runāju par Dievu, bet meitene, acīmredzot, nolēma, ka esmu ieradies bankā ietekmīgas valsts amatpersonas vārdā, jo uzreiz palaida mani, nepievēršot uzmanību uz citu cilvēku protestiem, kas gaidīja savu rindu. Es kļuvu uzmundrināts, saprotot, ka Svētais Gars ir ar mani. Nodaļas vadītājs pasveicināja mani ar platu smaidu un jautāja:
-Kā jums klājas, kungs? Atvainojiet, bet pie kā, jūs teicāt, jūs strādājat?
-Kungs, man jums ir lielisks piedāvājums, - es drosmīgi teicu. - Ja jūs tam atsauksieties, jūs nebūsiet vīlies. Faktiski, ja jūs izpildīsiet manu prasību, nākamajā gadā es atvedīšu jūsu bankas nodaļai 10000 jaunus klientus.
-Cik jaunus klientus?! 10000? - viņš apmulsis jautāja.
-Jā, kungs, - apstiprināju es, bet pēc tam es teicu: - Mani sauc Jongi Čo. Es - mācītājs pašai lielākajai draudzei visā Korejā. Manu draudzi apmeklē 10000 cilvēku. Es esmu gatavs pārliecināt viņus pārlikt norēķinu kontus un krājkontus jūsu bankā, ja jūs man izdarīsiet pakalpojumu.
-Un kāds ir šis pakalpojums? - menedžeris izskatījās ieinteresēts.
-Aizdodiet man 20000 dolāru, - prasīju es, bet pēc tam drosmīgi teicu: - Dievs ir nolicis mani vadīt draudzi - pats svarīgākais Viņa bizness šeit uz zemes. Es zinu, ka darījumu pasaulē uzticība - tas ir galvenais. Tāpat arī jūs esat biznesmenis, kurš aizdod cilvēkiem naudu. Es jums lūdzu aizdot man nepieciešamo summu. Es negrasos aizpildīt kaut kādus papīrus, tāpēc jums nāksies ticēt man uz vārda un vienkārši iedot naudu.
Vadītājs izskatījās neizpratnē, tāpēc es runāju vēl drosmīgāk:
-Ja jūs man atteiksiet, es iešu uz citu banku.
Kādu brīdi baņķieris sakoncentrējies domāja, bet pēc tam teica:
-Ziniet, mācītāj, jūs - kaut kas īpašs! Es nekad dzīvē neesmu darījis kaut ko līdzīgu, bet jums mani izdevās pārliecināt. Jūs izskatāties kā cilvēks, kurš turēs savu vārdu, tāpēc es jums aizdošu naudu.
Tādā veidā Svētais Gars palīdzēja atrisināt aizdevuma jautājumu līdz bankas aizslēgšanai. Pēc kāda laika, kā arī es apsolīju, visi mūsu draudzes locekļi pārlika savus kontus šajā bankā.
Dievs virzījās satriecošā veidā, un draudzes būvniecība jau drīzumā atsākās. Vieni draudzes locekļi ar gatavību pievienoties celtniecības darbiem, citi sevi veltīja karstām lūgšanām par jauno ēku. Un, beidzot, tas notika! Mēs uzcēlām pirmo šāda veida draudzi, kurā ietilpa 10000 cilvēku.
Celtniecības procesā man nācās dzirdēt no cilvēkiem kaudzi šaubas. Man pastāvīgi teica: "Ēka, kas celta uz smiltīm, obligāti nosēdīsies"; "Uz salas ir vāja infrastruktūra"; "Šis celtniecības projekts ir pārāk liels, un jums neizdosies to īstenot". Un tomēr milzīgs drosmīgs sapnis, kuru Dievs ielika manā sirdī, īstenojās pēc četriem gadiem, 1973.gada 23.septembrī ar 18000 draudzes locekļiem, kas sapulcējās jaunajā templī, mēs novadījām pielūgsmes un pateicības dievkalpojumu. Mums bija par ko pateikties Dievam: katrs cents no 2 miljoniem dolāru, kuri tika iztērēti ēkas celtniecībai, bija mums Kunga dots.
Šajā pašā gadā mēs uzcēlām lūgšanu centru, kurš sākotnēji ieguva nosaukumu "Džašila Čo lūgšanu kalns Osanri". Šodien tā nosaukums ir "Lūgšanu kalns Osanri", un tur ierodas cilvēki no visas pasaules, lai lūgtu un sauktu uz Dievu.