Dievs noslaucīs visas asaras (Džesijs Duplantis)

 1.daļa

Jēzus man atklāja savas sirds vēlēšanos. Viņš man lūdza pateikt citiem, ka Viņš atgriežas uz zemes. Viņš bija pilns ar līdzjūtību un gaidīja manu atbildi.

Es teicu: "Kungs, es darīšu visu, ko varu. Es mīlu Tevi ar visu savu būtību. Bet savā dzīvē es esmu pieļāvis dažas kļūdas."

Viņš teica: "Es par tām nezinu neko. Es tās nomazgāju. Tu esi brīvs."

"Pateicos Tev!" - teicu es.

Es ieraudzīju asaras Viņa acīs, kad Viņš teica sekojošo: "Manas dzīves ļaunākā diena Man vēl ir priekšā."Pēc tam negaidīti Tēvs ierunājās caur Kungu Jēzu Kristu: Dievs runāja ar Savu radījumu. Viņš teica: "Tu zini to Rakstu vietu, kur Es teicu, ka noslaucīšu visas asaras debesīs?"

"Es zinu, Kungs, es patiesībā šo vietu nekad neesmu sapratis", - atbildēju es. Es zinu, ka Jānis runāja par Dieva nodomu noslaucīt visas asaras Atklāsmes grāmatā 21:1-5: "Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis." Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Tad Viņš teica: "Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi."

Jēzus man atklāja noslēpumu, sakot: "Džesij, tas ietver arī asaras Manās acīs. Tajā varenajā Tiesas dienā Man nāksies teikt dažiem Maniem radījumiem, kurus Es mīlu, atdalīties no Manis. Es bīstos šīs dienas. Es bīstos tās! Es bīstos tās!"

Viņa acīs bija asaras, kad Viņš runāja šos vārdus. Tas aizskāra manu sirdi. Mēs visu laiku koncentrējam mūsu uzmanību uz to, ka Dievs noslaucīs asaras no mūsu acīm. Mēs nesaprotam to mīlestību, kura Dievam ir pret mums. Es gribēju izstiept roku pret Viņu un mierināt Viņu. Nezinot, ko vēl darīt, es uzliku savu roku uz Kunga. Varu teikt, ka Jēzus cieta.

Rakstos ir aprakstīti arī citi mirkļi, kad mēs zinām, ka Jēzus raudāja. Kad Viņš raudāja par Jeruzalemi, Viņš varēja izmainīt situāciju. Mēs redzējām Viņa asaras par Lācaru, bet Viņš piecēla Lācaru no mirušajiem. Mēs redzējām Viņa asaras pie krusta, bet Viņš noslaucīja šīs atmiņas ar Savu augšāmcelšanos. Bet kad sāksies Tiesa, Viņš neko nevarēs izmainīt. Viņa vārds būs pēdējais. Kad Viņam būs jāatgrūž cilvēks, pats dārgākais, kas Viņam ir, Viņš neko nevarēs izmainīt. Šī diena Viņu baida.

Pēc tam Viņš teica: "Džesij, tas ir nolemts. Es to nevaru pārmainīt. Asaras rit pār Maniem vaigiem kopš tās dienas, kad Mans radījums, Ādams, krita. Bet Es zināju, ka sūtīšu sevi Pašu. Man bija iespēja pieskarties cilvēkiem. Bet šī diena tuvojas, un tā būs pēdējā. Ja tas reiz ir pateikts, Es nevaru to izmainīt. Man ir jānoslauka asaras no Manām acīm."

Kungs bija nopietns ar mani: "Saki viņiem, ka Es atgriežos, Džesij!"

Es jautāju: "Kungs, kad Tu atgriezīsies?"

Viņš neatbildēja tieši uz manu jautājumu, bet teica: "Visi meklē zīmes tajā laikā, kad viņiem vajadzētu meklēt Manu liecību."

Es sapratu, ko Viņš ar to domāja, ka mēs meklējam Kunga atnākšanas laika zīmes. Viņš grib, lai mēs meklētu liecību tajā, kas Viņš ir - Jēzus Kristus personību.

Es sapratu, ka Viņš nezina laiku Savai atnākšanai dienās un mēnešos. Bet es sapratu, ka Viņa atnākšana - tā nav vienkārši Viņa atgriešanās, tā ir liecība par to, Kas ir Viņš. Kad Evaņģēlijā Viņš teica, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules, Viņš centās dot cilvēkiem sapratni par to liecību, kas ir Viņš, bet ne tikai atklāt viņiem zīmes, kas norāda par Viņu, kā uz Mesiju. Es jutu, ka Viņš gribēja pateikt, lai mūsu acis būtu vērstas uz Viņu, Jēzu, bet ne uz Lielo bēdu periodu.