Ticība un darbi (02.08.2015)

Ticība un darbi (Aivars Straume 02.08.2015)

Īpaša vēsts bērniem un jauniešiem: Ir pravietis Manasija (prophet Jordan Mannaseh) – pavisam jauns puisis, kurš ar savu pravieša dāvanu ir pārspējis praktiski visus nobriedušos Dieva vīrus,  – pat 2014. gadā mūžībā aizgājušo izcilo pravieti Bobu Džonsu. Šis jaunais puisis ir pārspējis visus un savos pravietojumos ir precīzs līdz pat sīkākajai detaļai, kas palīdz atrisināt daudzu cilvēku problēmas.  Viņš  kalpo Dievam smiedamies un  smaidīdams. Manasija  vienkārši dzīvo  tajā, un Dieva Gars viņā mutuļo un plūst. Viņš ir jaunietis, tāds pats kā tie jaunieši, ko redzam mūsu draudzē. Visiem ir pieejams tas, kas šim puisim, tikai no jums pašiem ir atkarīgs tas, cik daudz jūs  saņemsiet. Cik tu sakoncentrēsies, pieliksi savas pūles, lai veidotu attiecības ar dzīvo Dievu, tik tev arī būs. Nekas nenotiek tāpat pats no sevis, attiecības ir jāveido.  Bērni,  meklējiet Dievu, nošķirieties no apkartējiem un  iemācieties iet šo ceļu pie Dieva,  un jūs piedzīvosiet arvien vairāk un vairāk! Un, kad tas notiks, tad Dievs varēs jūs vareni lietot, Viņš runās caur jums. Tas viss notiek soli pa solim – ne uzreiz. Dievs varēs atraisīt savas dāvanas, jo nāk laiks, kad jūs būsiet atmodas nesēji un jūs sasniegsiet vairāk nekā jūsu vecāki, jo tā Dievs ir paredzējis, ka bērni sasniedz vairāk. Jūs būsiet kā bultas, kas lidos daudz tālāk, jo jums ir laba starta pozīcija. Jūs neesat dzīvojuši kā pasaulīgi, neesat grēka sasmērēti, un tas ir labs svētību ceļš, lai iekarotu zemi, iemantotu pasauli. Dievs jūs pacels, jo nāk atmoda, kas ir jaunu cilvēku atmoda, tāpēc neesiet kā Ēzavs, kas par zupas šķīvi- I phonu, internetu, spēlītēm, izklaidēm –  pārdod savu izredzētību. Lai Dievs tev ir un paliek pirmajā vietā! Sāc uzticēties Viņam mazās lietās, kad rodas kādas problēmas, piemēram, skolā, un  tad redzēsi, cik Viņš ir uzticams un labs. Dievs izlej savu mīlestību pār pāri darītājiem, jo ir ieinteresēts katra glābšanā. Bērni, jūs varat izlūgt arī savus neticīgos vecākus, mammas, kas nenāk uz draudzi. Dievs klausa jūsu sirds lūgšanas.

Lūgšana: Mēs pasludinām Kristus uzvaru katra bērna dzīvē un anulējam katru velna nodomu bērnu likteņos! Mēs pasludinām svētību, dzīvību un piepildījumu, lai Dieva slava ienāk šo bērnu dzīvēs! Un mēs, Tēvs, lūdzam, pieskaries šo bērnu neliekuļotām un  vienkāršajām lūgšanām, izlej Savu Svēto Garu, lai viņi piedzīvo Tavu tuvumu – no paša mazākā līdz pašam lielākajam bērnam!

 Bērni vienkārši pazaudē svētdienu, ja slavēšanas laikā sēž uz trepēm, spēlē telefonā spēlītes un pēc tam nenopietni svētdienskolas nodarbībā notriec laiku, tāpēc mums īpaša uzmanība ir jāvelta bērniem un jādomā par to, kā draudzē viņi maksimāli var piedzīvot Kungu. Tas ir bezgala svarīgi! Bērni ir mūsu jaunā paaudze, kam jāiemanto zeme. Mums jāvēlas, lai bērni saka: „ Tas ir mans Kungs!Tas ir mans Jēzus!

Lūgšana: „ Kristī, Tēvs, viņus ar Savu Svēto Garu, ar jaunu sapratni! Ieved viņus Vissvētākajā vietā! Vienkārši vadi un ved viņus! Mēs, vecāki, veltījam Tev,  Kungs, savus bērnus. Lai viņu liktenis ir Tevī, lai viņi meklē Tevi, atrod Tevi! Lai viņi organiski jūt sevi Kristus draudzē! Lai grēks un iznīcība aiziet no viņu ceļiem! To mēs Tev lūdzam Jēzus Kristus vārdā, Āmen!”

Slava Jēzum! Šodien dievkalpojuma tēmai bija jābūt „ Iestāšanās lūgšana”, bet Dievs visu ievirza savādāk. Ja Svētais Gars tā dara, tad es zinu, ka kādam tas ļoti ir vajadzīgi. Tāpēc šodien runāšu par ticību un darbiem. Tā ir svarīga un radikāla tēma. Ja mēs atnākam uz dievkalpojumu, tad mēs to darām, jo ticam, ka Jēzus ir šeit, un ticam, ka esam Dieva bērni un Kristus miesa. Svētdienā mēs nekur citur nemaz nevaram būt. Dievkalpojuma apmeklējumam nevajadzētu būt reliģiska rakstura vienkāršai atskaitei Dievam vai viens otram.  Mūsu īstā vieta ir tur, kur sapulcējas Kristus miesa. Un tā tas būs, kamēr esam sava miesā, kas vienmēr čīkst un pīkst, kas vienmēr grib ilgāk pagulēt, bet vienu dienu, kad mūsu glābšana būs pilnībā īstenota no stāvokļa „de jure” uz pilnīgu „de facto”, Dievs mūs tērps jaunā miesā, pilnīgi atjaunotā, kas būs pilnīgā saskaņā ar Dieva Garu. Tad būs fantastisks brīdis, jo tagad mums ir jādzīvo ticībā savas grēcīgās miesas dēļ, kas visu laiku cīnās pretī garam, kur mājo Dieva Gars. Dievs šo periodu ir noteicis dzīvot ticībā, kā Pāvils saka (2. Korin. 5:7) – ne jušanā, ne skatīšanā, bet katru dienu no ticības ticībā. No rīta celies ticībā, ej gulēt ticībā, ēd ticībā, runā ticībā – pilnīgi visu dari ticībā!  Visu dari ticībā, jo tāds ir mūsu aicinājums, kas ļot bieži ir cīņa, jo velns izdara spēcīgu spiedienu tieši miesas sfērā. Bieži vien pat ne velns, bet mūsu paša miesa izdara visādus spiedienus.(Rom.7:5) Pāvils min, ka tad, kad mēs dzīvojām bez ticības, mēs piepildījām visādas miesas iegribas. Arī tagad mēs bieži esam vadīti no dažādām izjūtām, emocijām. Bet nav lietas, ko tu nevarētu uzvarēt, ja esi ar Kristu!

Daudzi saka, ka viņi tic Dievam, bet viņi baidās publiski apliecināt Jēzu. Tā ir ticība bez darbiem – tātad tā nav dzīva. Jo Bībelē vēstulē romiešiem 10:9 skaidri un gaiši ir teikts : „Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. „ Ir jātic sirdī un ar muti jāapliecina! Apliecināšana ir šīs ticības darbība. Nav jēgas teikt grēka nožēlas lūgšanu, ja tu sirdī netici, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Tas ir bezjēdzīgi! Cilvēkam, kuram pasludina evaņģēliju, sirdī notiek reakcija –  kādi notic, bet kādi nespēj noticēt. Mūsu lūgšanai ir jabūt, lai visi spēj noticēt un  lai dzirdētais savienojas ar ticību. Cilvēkam ir jānotic Dievam, Viņa varenībai, žēlastībai  un brīnumiem, jo, ja viņš tam nenotic, viņš nekad neies un  nemeklēs Dievu. To var salīdzināt ar bankomāta karti. Ja tu zini un tici, ka tev uz kartes ir daudz naudas, tu bez kādām bailēm iesi un brīvi iepirksies. Ticība Dieva Vārdam ir kā šī pilnīgā pārliecība par to, ka uz kartes ir nauda un tu vari visu samaksāt. Tev karte praktiski ir jālieto. Problēma rodas tad, ja tu nezini, ka tev ir pieejama tāda karte un nauda vai arī, ja tu šaubies par to, vai tā karte ir uzticama,  darbojas vai tml. Tāpat šo ticību var saprast, ja aplūko situāciju par taviem bērniem. Ja kāds tev mēģinātu iestāstīt, ka tavs  bērns, ko esi dzemdējusi, nav tavs bērns, tev tas liktos absolūti smieklīgi un aplami, jo zini  patiesību. Tev nāktu smiekli, ja kāds mēģinātu tev iestāstīt pretējo. Tā, lūk, ir ticība, kas sakņojas pārliecībā. Tādai pašai ticībai mums jābūt par to, ko Debesu Tēvs saka Savā Vārdā, jo Jēzus visu ir piepildījis. (Jāņa 19:30) Jēzus visu bauslību ir piepildījis, tāpēc visi bauslības labumi jau šodien pieder  tev! Visi! Tev tam ir jātic un jārīkojas ticībā! Tas viss tev pieder caur Jēzu Kristu. Dziedināšana, atbrīvošana, svētības, labklājība, kalpošana, Dieva godība un arī Tēva mājas Debesīs tev pieder caur Jēzu Kristu.  Ticībai ir milzīgs spēks!

Ebr. 11.:1  Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.  Šīs lietas jau IR Kristū. Visi pirmie Dieva vīri visu darīja ticībā –  Ābrahams, Mozus, Jāzeps, Jēkabs utt. Visi! Piemēram, Ābrahams. Kur vēl ir redzēts tāds paļāvīgs vīrs, kuram vēl tolaik nepazīstamais Dieva Gars runāja un teica, lai iziet no tēva mājām, atstāj savu zemi, īpašumu, bagātību un iet uz nezināmu zemi, kurai jākļūst par viņa īpašumu?  Viņš klejoja, maldījās, nepavisam neatradās savā komforta zonā – vai tik šķietami absurdas lietas viņš varēja izdarīt bez ticības? Nē! Tāpat tika sēts tuksnesī un noņemta varena raža – arī tas ir ticības darbs. Visa viņa dzīve bija staigāšana un augšana ticībā, līdz viņš piedzīvoja, ka apsolījums piepildās.

Bez darbības nevar būt dzīve ticībā. Ticība ir jādarbina, jālieto! Ja tu saki,ka tu tici, bet neko nedari, tad Bībele to sauc par liekuļotu ticību. Ja Tu tici, tad tu noteikti nāksi uz dievnamu katru reizi, kad sanāk kopā Dieva tauta un ir uzaicinājums ierasties. Ja tu tici, ka esi izglābts, tad tev ir jāmeklē tā sēkla, ko Dievs tev ir sagatavojis. Meklē Viņa aicinājumu un tad dzenies un triecies pēc tā- lūdz, gavē, dari visu, lai to satvertu! Tā dara ticīgi cilvēki. Neticīgie savukārt pagriež muguru Dieva aicinājumam un dzīvo pasaulē, nogrimst grēkos un iztērē velti savu laiku un dzīvi. Arī daudziem ticīgajiem ir tāda tendence. Nošķiries, veltī sevi Dievam, seko Ābrahamam, viņa piemēram. Ebr. 11:13 „Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes”. 

Kas ir tas, kas bēram liek atvērt muti un nepiekrist tam, ko bieži vien skolā māca par cilvēku uzcelsmi, par evolūciju un mūsu rašanos no pērtiķiem? Tā ir ticība reiz dzirdētajam, liecība, kas bērna sirdī ir no Dieva. Ticība runā un ticība darbojas, un to runājot, tā aug un pieaug. Daudzas ticības lietas dažādu iemeslu dēļ var arī noklusēt, taču tad ticība neaug, bet sarūk. Pāvils teica: 2. Kor. 4:13 „Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju,tāpēc es runāju. - Arī mēs ticam,tāpēc mēs arī runājam.” Viņu sita ar pletnēm, bet viņš runāja, jo ticēja. Mēs šodien bikluma un kauna vadīti bieži vien baidāmies aiziet pastāstīt kādam par Jēzu, bet Raksti mūs mudina atvērt muti evaņģēlija sludināšanai laikā un nelaikā(2.Tim.4:2), un mums nav jābaidās, jo „jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” (Jāņa 4:4) Tu kalpo Valstībai, kas nāks un pārņems visas citas valstības, kuras iznīks. Pietiek dzīvot biklas dzīves! No kā tu baidies?  Neticīgie bieži ir daudz skaļāki savā grēcīgajā dzīvē nekā mēs ar savu uzvarošo Valstības evaņģēliju, ar priviliģēto Labo vēsti no paša Ķēniņa, bet tā tam nevajadzētu būt.

Ābels ticībā pienesa Dievam tīkamu upuri, nevis kā Kains – nederīgu. Ābels dzirdēja no Dieva, ka ir nepieciešamas asinis, kas ir Jēzus prototips. Ābels bija Dievam tīkams savas ticības dēļ. Ticība mūs taisno, nevis kādas nederīgas reliģiozas darbības. Ābels varēja arī vienkārši teikt : „Jā, Dievs, es ticu, ka vajag asinis! Es tam ticu,” bet tālāk varēja neko nedarīt vai arī tāpat kā Kains viņš varēja Dievam uz altāra pienest gurķus. Bet nē, Ābels nokāva vislabāko upurējamo dzīvnieku un tā asinis izslacīja uz altāra, kas bija Dievam tīkami. Vinš izdarīja to, ko Dievs sacīja, jo ticēja, ka vienu Dienu nāks upura Jērs, kura asinis atpirks visus no viņu grēkiem.  Ābels to darīja ticība, jo paļāvās. Ticīgs cilvēks ir arī pamanāms, jo ticība runā un rāda. Darbi ir ticības apliecība.

Ēnohs arī staigāja ticībā, viņš nepārtraukti bija garā kopā ar Debesu Tēvu. (Ebr. 11:5) Līdzīga liecība ir  Dieva vīram Rikam Džoineram. Viņš stāsta,  ka tik ļoti viņš dzīvo Dieva realitātē un ir atslēgts no fiziskās, redzamās dzīves, ka reizēm sanāk aiziet garām dievnamam, kad viņš dodas uz draudzi. Viņš ir aizrauts garā tāpat kā minēts par Ēnohu.  Reiz arī Smits Viglsvords no Svētā Gara saņēma aizcinājumu doties uz kādu pilsētu. Viņš daudz neprātuļoja, bet bija paklausīgs. Viņš iesēdās transportā, aizbrauca uz konkēto pilsētu, apsēdās uz soliņa, bet pēc kāda laika blakus atnāca kāds cilvēks, kuram viņš sludināja un kurš atgriezās pie Dieva. Viņš to izdarīja un vienkārši atgriezās savā pilsētā. Visticamāk, tas Dievam bija kāds atslēgas cilvēks, caur kuru Dievs pēc tam varēja darboties.  Dieva vadība ir kaut kas brīnišķīgs!

Ebr. 11:6 „Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā. „Tu vari sludināt, lūgt, likt rokas un cilvēka tik daudz, kamēr plika galva paliek, bet, ja šis cilvēks netic, tad tas ir veltīgi. Tev nav jāvadās pēc sajūtām, emocijām, bet pēc ticības Vārdam. Lasi Vārdu un tici tam! Ja Dievs tā ir teicis, tad tā tas arī ir. Neskatoties uz to, cik labi vai slikti jūties, cik reāli iespējams tev tas liekas vai neliekas. Gudri neprātuļo! Izlasi, izvēlies ticēt un rīkojies!

Dievs arī aicina vienoties lūgšanā ar kādu citu ticīgo! To ir labi darīt īpaši tad, ja tev pašam ticība klibo. Tad atrodi kādu, kas ir stiprs ticībā un vienojies lūgšanā,jo Dieva Vārds saka: Mat. 18:20 „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. „Arī  šī paklausība savienoties ar kādu lūgšanā ir ticības darbība. Lūgšana vienmēr  izdara savu darbu.

 Miesa un gars vienmēr viens otram stāv pretī. Ir ticīgie, kuri vistiešākā veidā savai miesai  un dveselei tieši un konkrēti pavēl: „ Miesa un dvēsele,  esi mierā!Paklausi garam!” Un tev ir jābūt kā dzīvības avotam, no kura jāplūst svaidījumam, nevis janāk uz dievkalpojumu un jāgaida, kad kāds cits lūgs par atvērtām debesīm un Dieva godību. No tevis ir jāplūst Dieva tuvumam.

Arī Noasa ticībai sekoja rīcība. Arī Noasam Dievs lika celt šķirstu laikā, kad lietus  ilgu laiku nebija  lijis. Visi par viņu zobojās, izsmēja. Kādai gan pārliecībai un ticībai bija jābūt, lai vairākus desmitus  gadu paciestu pazemojumus un paļautos uz Dievu pat tad, kad redzamie apstākļi neliecina par to, ka būs plūdi un zeme ies bojā? To var izdarīt tikai neviltotā ticībā. Dievs viņam vienkārši pateica, un viņš rīkojās. Nebija nekādu citu pārdabisku pamudinājumu. Mūsdienās mums izmisīgi pietrūkst ticības darbības, bez kuras ticība kā mironis guļ zārkā, un to var raustīt un purināt,  bet tā nekustēsies, jo ir mirusi. Ticības dzīvība un dzīvotspēja slēpjas tās darbībā – praktiskā lietošanā. Ticība bez darbības ticībā ir mirusi ticība. Ir jārīkojas saskaņā ar ticību. Tev nav jālūdz,lai Dievs tev iedod kādu „zelta pendeli”, kas mistiski virzīs tevi ticībā, jo tā nekad nebūs. Tev jāsatver Dieva Vārds un jārīkojas! Vismazākais, ko vari darīt, ir satvert šo vārdu un gavēt Dieva priekšā! Pārdomā šo vārdu! Kad sāksi gavēt, redzēsi brīnumus!

Vecākiem bērni ir ticības līdzmantinieki. Cilvēks ticībā vienmēr līdzdarbojās. Ja Ābrahams nebūtu paklausījis Dieva aicinājumam iziet no tēva zemes un iet citā virzienā, tad viticamāk Izraēlas valsts nemaz nebūtu. Tās paklausības rīcības dēļ Dieva atraisīja spēku, kas radīja Visumu un vēlāk arī ebreju tautu, kā arī visus Ābrahama ticības bērnus. Šodien ebreju tauta ir par svētību visai pasaulei – medicīnā, zinātnē, ekonomikā. Visās sfērās.  Ja nav darbības no cilvēka puses, Dievs savu plānu nevar īstenot. Ebreji ir ebreji tāpēc, ka Dievs no kādas Sevis izvēlētas tautas izveidoja ebrejus. Tā bija Viņa izvēle. Un mēs redzam, cik Dievs ir uzticams – Ābrahama svētības joprojām ir pār ebreju tautu. Ebr. 11:11-12 „Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. „Tāpat mēs ticam, ka nāk tūkstošgadu miera valstība. Ziniet, velnam ir varenas problēmas, jo, ja no viena ticīgā Ābrahama varēja rasties varena tauta, kas piepilda visu pasauli, cik daudz lielāks būs mūsu, tagadējo ticīgo ticības rezultāts?

Ticības pārbaude – nostiprināšanās ceļš

 Un ziniet, lai ticība nostiptinātos, tā ir jāpārbauda! Tev būs pārbaudījumi, jo cilvēks, kas ar muti runā, bet neko nevar izdarīt, ir tukščaulis. Apstākļi pārbauda mūsu ticību. Kad tikai sāksi kādam atklāt par savu ticību, tad redzēsi, kā no apkārtējo puses pacelsies izsmiekls, zaimi, atstumšana, bet Dievs to pieļauj, jo vēlas redzēt tavu ticību un mīlestību uz Viņu stipru, lai tavi  ceļi  neliektos un galva neklanītos pasaules priekšā. Tādu nostāju un rūdījumu vari iegūt tikai pārbaudījumos. Tā tu audzēsi stipru  garu sevī, tīru sirdsapziņu Kunga priekšā.

Ābrahama ticība tika pārbaudīta, kad Dievs lika upurēt Īzāku. Ebr.11:17”Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumus, 
 par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti, jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.” Cik gan liela tur ir vajadzīga ticība?! Ābrahams ticēja Dieva apsolījumam par to, ka no Īzaka celsies varena tauta, tāpēc gāja upurēt, ticēdams, ka Dievs viņu uzcels no miroņiem, jo ir uzticams, jo savādāk Dieva apsolījums nevarētu piepildīties. Eņģelis izšķirošajā brīdī teica: „Pietiek, tava ticība ir pārbaudīta!” Iztēlojies sevi Ābrahama vietā! Bet mēs bieži šaubāmies par pašsaprotamām lietām, piemēram,  desmitās tiesas došanā Dievam, baidoties, ka nevarēsim nomaksāt rēķinus, kaut Dievs saka, ka tieši desmitā tiesa ir stabils drošības garants.

Arī Mozus vecāki ticībā palaida pa upi mazu bērnu, jo sātans zināja pēc Rakstiem, ka jānāk vadonim, kas izvedīs Dieva tautu no verdzības, tāpēc pavēlēja visus mazuļus nogalināt. Tāpēc tā no vecāku puses  bija ticības darbība. Un Mozus arī pēc dzīves bagātībās, gudrībā liedzās sevi dēvēt par faraona dēlu, izvēlēdamies ciest negodu kopā ar ebreju tautu. To var pārnest uz Jaunās derības aicinājumu labāk ciest Kristus negodu, nekā baudīt pasaulīgus labumus, kas viennozīmīgi arī ir ticības darbība. Tas ir mūsu ticības apliecinājums.

Ticībā ebreju tauta smērēja īzapu uz mājas sliekšņiem un palodām, lai maitātājeņģelis nenāktu viņu namos, kā Dievs bija sacījis. Tas pats ir šodien –  tev ticībā ir jāpiesauc Jēzus Kristus asiņu apsardzība pār savu namu, pār tevi pašu, finanasām, veselību, darbu. Ja tu to darīsi un katru dienu apliecināsi, tad zini – sātans tev klāt netiks, jo Dievs ir uzticams. Lieto ticību un rīkojies!

Nav komentāru

Komentēt