Iestāšanās lūgšana (30.08.15)

Iestāšanās lūgšana (Aivars Straume 30.08.15)

Lai draudze būtu pildīta ar glābtiem cilvēkiem, mums kaut kas ir jādara. Ir kāda atslēga. Tā ir iestāšanās lūgšana. Arī pār bērniem ir jātur ticības vairogs visu laiku. Lai bērni augtu pasargāti, tev ticībā jālieto Jēzus asinis katru dienu. Tas ir ticības solis, ticības akts. Tās darbojas pār taviem bērniem. Tāpat izraēls nozieda palodas un duvis ar asinīm, un maitātājs gāja garām, jo netika tiem klāt. Arī šodien mums  pieklājas tā darīt. Mums jāpiesauc Jēzus asinis pār mūsu bērniem. Mēs saprotam, ka šis maitātājs  bija un ir nāves gars, kas bija un ir gatavs iznīcināt, bet neko nespēj pret asinīm. Tāpēc lieto Jēzus asins spēku ticībā, un nekas taviem bērniem nekaitēs!

 Mums jābūt aizlūdzējiem. Un bērni šo aizlūgšanu rezultātu  izjūt kā mieru sirdī, viņos nav stresa. Kādos rītos Svētais Gars varbūt mudinās tevi lūgt par savu bērnu vairāk, par kaut ko īpašu. Tas atkarīgs no tā, cik liela jūtība tev ir pret Viņu. Daudzi Dieva vīri tieši  rīta lūgšanās ir dzirdējuši Svētā Gara brīdinājumu, un izglābuši sev dzīvības. Ja viņi nebūtu dzirdējuši Dieva vārdu, kas brīdina, viņi būtu miruši. Ir kāda liecība  par Dieva vīru, kas tieši rīta lūgšanā saņēma Svētā Gara brīdinājumu nelidot ar konkrēto lidmašīnu uz sanāksmi. Svētais Gars mudināja izvēlēties vilcienu. Šis Dieva vīrs bija izbrīnīts un teica, ka nokavēs visu pasākumu, ja izvēlēsies vilcienu.  Viņš arī nokavēja, bet šī lidmašīna  nokrita.

 Svarīga ir saite ar Dievu. Reliģija ir maita, kas samaitā dzīvību. Lūgšana ir dzīvība, kas Dieva dzīvību ienes mūsos. Un šī dzīvība dod atklāsmes. Pilnīgi nederīgi ir tas, ka atnāc uz lūgšanām, 2 stundas nomocies un tad kā pēc atstrādāta darba ej mājās neko neieguvis. Tā ir reliģija. Mūsu tautai ir dziļas reliģiskas saknes. Mums liekas, ka izdarot kādas reliģiskas darbības, būs kādi rezultāti Dieva priekšā. Tikai lūgšana garā  ir dzīvība. Lūgšanā dzīvība ieplūst mūsos. Un dzīvība nes uzvaru, tāpēc svarīgas ir attiecības ar Dievu. Un šī lūgšanas tēma ir tik dziļa, ka mēs pat iedomāties nevaram, kādus ieročus Dievs mums ir devis. Ir daudz neiedomājamu lietu. Mēs nezinām, kādus milzīgus mūrus spēj saskaldīt vienprātības lūgšana. To cilvēks viens nekādi nevarētu izdarīt. Ir arī lūgšanas  ar pravietisku vārdu, ko izmanto cīņā, ticības lūgšanas utt.

Draudzes briedums lūgšanā

Iestāšanās lūgšana ir viena no galvenajām lūgšanu  dzīvē. Protams,  vissvarīgākās ir attiecības ar Dievu. Kad satiecies ar Dievu, tu pakāpeniski izlauzies tieši šajās attiecībās. Katram mums ir sava pieredze.  Es kā tikko jaunpiedzimis kristietis ļoti daudz lūdzu valodās. Es varēju tā lūgt stundām ilgi. Man pat nebija mēļu tulkošanas, un tā bija visa mana kristietība, no kuras guvu kaut kādu iepriecu.  Bet tad nāca laiks, kad ar to nepietika un  nācās dziļāk meklēt Dievu. Jo bēdu vairāk, jo dziļāk Viņu meklē. Riks Džoiners šīs attiecības salīdzina ar kāpšanu kalnā. Katra šī problēma ir kā jauns pakāpiens attiecībās ar Dievu, kurā iemācies kaut ko jaunu, ko iepriekš neesi zinājis. Tas ir progress. Tāpat es atceros laiku, kad meklēju no Dieva vārdu un daudzas stundas lūdzu mēlēs, bet, kad pienāca brīdis publiski ko pateikt, es neko nevarēju pateikt, jo vēl nebiju iemācījies saņemt no Dieva. Bet šobrīd esmu pieaudzis Dievā un zinu, kā Dievs runā, esmu iemācījies saklausīt no Dieva un pazīstu Viņu vairāk.

Jo vairāk iemācīsies saņemt no Dieva, jo vairāk Viņš varēs tevi lietot, jo Dieva vārds skaidri un gaiši saka, ka mēs kalpojam Dievam garā(Filipiešiem 3:3). Spēks tev atnāk no tā apstākļa, cik garīgi esi izaudzis, nevis no liela grāmatu skaita izlasīšanas un citēšanas. Rādītājs ir tas, cik daudz esi izlauzies garā. Nejūties nosodīts, ja kaut ko nesaproti un tev liekas, ka esi kā mazs bērns, kas neko nesaprot, jo tas ir normāli, ka augam. Mēs augam un iepazīstam Dievu arvien vairāk. Atceros liecību par to, ka kāds iegāja vienā telpā ar Smitu Viglsvortu, kurš lūdza pirms dievkalpojuma. Šis vīrs pēc 20 minūtēm izrāpoja no istabas, nevarot izturēt to spēku un Dieva klātbūtnes atmosfēru. Smits Viglsvorts vienkārši stāvēja kājās, bet otrs vīrs nevarēja pat nostāvēt, jo garīgie līmeņi ļoti atšķirās. Varētu jautāt, kāpēc Bībelē nekur neredzam, ka Jēzus Dieva tuvumā dreb un raustās, kā mēs dažreiz varam nomanīt dievkalpojumos Dieva klātbūtnes izpausmi. Jēzus vienkārši bija pilnīgs Dieva priekšā, viņa dvēsele bija pilnīgā saskaņā ar garu, tādēļ nebija izpausmes, konfrontācijas, kas bieži notiek ar mums, kad Dieva gaisma, spēks iespīd mūsos un redzam izpausmes fiziskā plāksnē. Bieži šajos brīžos pat notiek kādas dvēseles vai gara operācijas. Benijs Hins ir teicis – ja tu esi nokritis un piecēlies tāds pats, tad tas nebija Dieva spēks, kas tevi nogāza. Kad Dieva spēks nonāk pār tevi, tad vienmēr kaut kas notiek. Bieži vien notiek pat atslēgšanās, kas darbojas kā anestēzija.

Mums bieži vien ir tāda kā ilūzija, ka Dievs kaut kā mistiski nāks un darīs lietas ārpus draudzes, neizmantojot savu miesu. Dievs visu dara caur draudzi! Es nesen saņēmu atklāsmi, ka Dieva draudze ir kā klēpis, caur kuru tiek dzemdētas Dieva lietas.  Līdzīgi kā sievietes klēpis, caur kuru pasaulē tiek laists bērns. Sākumā bērns tiek ieņemts, tas aug, attīstās un īstajā brīdī piedzimst. Tāpat ir ar draudzi vistiešākajā nozīmē. Tāpat no Dieva nāk vārds, kas tevī sāk augt, un, kad tu garīgi esi pieaudzis un sāc ticēt, pasludināt, tad viss notiek.

                                                                    Lūgšanu brieduma pakāpes

Ziniet, lūgšanai ir tādas kā trīs brieduma pakāpes , ko varam nomanīt  arī Jēzus teiktajā Mateja 7:8 : Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Pirmie, kas vienkārši lūdz, ir garīgi bērni. Tie bieži atrodas zem kada cita paspārnes, un  kāds ir iestājies par viņu un aizlūdzis, un bērni bieži vien tikai saņem. Nākamais līmenis ir tāds, ka tu īsti nezini neko – tu pats sāc meklēt vārdā, piemēram, to,  kā celt draudzi. Tu nevari vispārīgi prasīt Dievam, ka mums te, piemēram,  vajag draudzi. Tev ir jāmeklē Rakstos, un, kad tu tā strādā, meklējot  Dieva priekšā, tad Dievs tev atbild. Tā jau ir nobriedušāka pozīcija. Un trešā pakāpe ir tāda, ka tu jau esi kā Dieva līdzstrādnieks, kas  skaidri zina, ko Vārds saka, un, neskatoties uz to, ko rāda acis un dzird ausis, tu stāvi Dieva priekšā un atgādini to, ko Dievs ir sacījis. Tu kā līdzstrādnieks jau droši prasi bez bailēm un šaubām, un saki Dievam, ka Viņš ir teicis, apsolījs konkrēto lietu,  un tāpēc zini, ka viss notiks. Lūk, tā jau ir nobriedusi lūgšana. Un tā Dievs mūs audzina. Jā, bieži Dievs mūs vienkārši žēlo, kā, piemēram, pasaulē sociālais dienests ar palīdzības pakām, bet tā nav Dieva griba, ka ubagojam Viņa priekšā, nezinot, kas mums jau pieder. Dievs mūs žēlo, bet tas nav uzplaukums, tā nav tā pozīcijas pilnība, ko Dievs vēlas.

Draudze – Dieva klēpis

 Lūk, draudze ir kā sievietes klēpis, kurā Dievs dod vārdu, kas  aug, un mēs to spēkā pasludinām, un tikai tad lietas atnāk. Dieva lietas atnāk caur Viņa draudzi. Draudzei pieder Debesu valstības atslēgas. (Mat. 16:19)

Mums ir ļoti svarīga nozīme, jo , ja tu guli, tad Dieva spēks guļ, bet, kad tu piecelies un sāc ko darīt, tad Dievs var sākt rīkoties. Cik ļoti tu ierobežo Dievu, tik daudz Viņš ir ierobežots, un, cik ļoti tu viņu atraisi, tik atraisīts Viņš ir. Draudze ir Dieva klēpis.  Vai to nepierāda kalpotāji? Kad tie ir satikušies ar Dievu, viņi atnāk piepildīti un notiek visādas brīnumu lietas. Notiek tieši tas, ko darīja Jēzus.

 Cilvēki pasaulē, mūsu radinieki tiks izglābti tikai caur jums, nevienu citu. Apzinoties šo mūsu pozīciju, mums jāapzinās šo radīšanas lūgšanu lielo nozīmi Dieva gribas piepildīšanā. Tāpēc saproti, ka tu esi ļoti svarīgs un, ka Jēzus ir dzīvības upe, no kura nāk mūžīgā dzīvība. Tāpat Bībelē teikts, ka no tiem, kas tic, plūdīs dzīvā ūdens straumes. (Jāņa 7:38) Tā ir Dieva dzīvība, kas plūst pie cilvēkiem. Dievs neapies tevi nekad.

Iestāšanās lūgšana ir lūgšana, kas pasaulei visvairāk ir vajadzīga. Pasaule ir grēkā, pazušanā, sāpēs. Cik mēs esam stipri iestāšanās lūgšanās, tik stipri patiesībā mēs esam Dievā.

 Ja cilvēks ir pakritis, apjukumā, tad viena no pirmajām lietām, ko darīt,  ir nevis skriet pie mācītāja, bet tieši iestāšanās lūgšanā kļūt par kanālu Dievam. Tā, piemēram, ir ar pusaudzi, kas visu laiku dzīvojis kā siltumnīcā, bet tad viņš pats sāk meklēt, kas viņš ir pasaulē, un tiek raustīts uz visām pusēm. Un šajā brīdī tev ļoti svarīgi ir iestāties un lūgt, lai viņš pats nonāk pie atziņas, sapratnes. Un tev būs patiess prieks, kad bērns pats personīgi būs sapratis, saņēmis lietas, ko tu varbūt daudzus gadus viņam biji stāstījis. Jo lietas, ko tu būsi viņam it kā daudzreiz stāstījis no ārpuses, viņš būs saņēmis dziļi sirdī, un tas viņam būs kā brīnums un atklāsme. Tasbūs  lūgšanas rezulāts.

Lūgšanas ir attiecības, kurās svarīgākā ir sirds

Aizlūgšanām ir milzīga nozīme. Lūgšanas ir attiecības. Ja nav lūgšanu, nav attiecību ar Dievu, un esi nepatīkamā stāvoklī. Praksē esmu piedzīvojis, ka lūgšanā sirdij ir bezgala liela nozīme. Ja sirds ir netīra, sirdī ir dusmas, rūgtums, tad Dievs vienkārši neplūdīs. Mēs Dievam vispirms kalpojam ar sirdīm. Tāpat bija ar izraēlu – ienaidnieki, kad iebruka viņu zemē,  vispirms aizbēra akas. Tā ir velna taktika.

 Gars ir tava aka. Un sātana taktika ir ar visādiem paņēmieniem aizbērt tavu aku – ar apvainojumiem, rūgtumiem, dusmām. Apslāpēt Gara darbību tevī ir viņa  uzdevums, lai tevī nav dzīvības un tu mirtu, jo bez ūdens nav dzīvības. Ja tu to saproti un turi par dārgu, un visu laiku attīries no visa, kas sķir tevi no Dieva, tad viss ir kārtībā.  Es saprotu, ka kalpošana ir vienīgais glābiņš no pasaules, jo tad tu gribi un tev ir jāgrib sevi turēt šķīstu, jo tu taču ej kopā ar Dievu. Bet, ja tu kalpo miesā, tad , jā, tev būs vienalga, bet Dievs caur tevi tad nekalpos. Un rūgtums, Dievam netīkamas lietas tiek saglabātas sirdī, un aka ir aizbērta. Tev ir jātiek ārā no visa tā, pat vismazākā strīda, jo tas viss stāv starp tevi un Dievu. Un, ja tu domā, ka pēc strīda ar bērnu, ātri iesi un lūgsi par viņu, tad beidz sevi mānīt, jo sanāks tikai burvestību lūgšana, tāpēc nemaz nedari to! Ej Dieva priekšā un iztīri savu sirdi, lai vari lūgt, jo Dievs ir mīlestība, bet tava aka ir aizbērta. Attīri savu aku, cīnies, lai sirds paliek tīra! Kad aka ir tīra, tad Dieva Gars var plūst. Kā saka Pāvils - līdz asinīm neesi vēl turējies pret grēku.(Ebr. 11:4) Un tikai mīlestības lūgšanai ir milzīgs spēks, un tai rezultāts ir vienmēr, jo Dievs ir Mīlestība, un tava sirds lūgšanā tad ir sinhrona ar Dievu. Un Svētais Gars var tevi lietot. Tāpat ir ar māsām un brāļiem. Ja mums ir sarūgtinājums, tad ir ļoti grūti lūgt. Un tad parasti lūgšanas skan: „Dievs, parādi tam, ka man ir taisnība! Dievs, tu esi teicis, ka visi no manis, taisnā, bēgs. „ Tā nav lūgšana garā.

Iestāšanās lūgšana ir fenomenāla! Cilvēkiem ir dziļas sāpes, un šie parasti ir tie brīži, kad cilvēkā arī dzimst kādas Dieva lietas. Mēs labi redzam, ka Jēzus daudzas lūgšanas lūdza par Jeruzālemi raudot. Bet notika tā, ka viņi Jēzu noraidīja un pēc 30 gadiem Jeruzālemi pilnībā sagrāva. Jēzus to jau redzēja uz priekšu, bet notikā tā, kā notika, un pateicoties tam, mums tika dota glābšana.

Aizlūdzējam ir attiecības ar Dievu. Tas ir primārais. Ja attiecību nav, tad nemaz nelūdz, jo tev viennozīmīgi nav tīra sirds. Cīnies par tīru sirdi!  Okultismā ir tāds jēdziens ‘garu piesaistīšana’. Viņi dara visādas darbības, kas it kā piesaista garus, kas viņiem kalpo, bet patiesībā tie viņus   piemāna un sagūsta. Bieži vien mēs domājam, ka kaut kādas mūsu darbības „piesaistīs” Dievu, taču mums jāzina, ka sirds ir pati primārā un noteicošā atiecībās ar Dievu. Pat tad, ja te atnāksi un lūgsi mēlēs trīs stundas ar dusmīgu sirdi – tas neko nedos. Tas rituāls Dievu nepiesaista. Tev jāatgriežas no grēkiem, jālūdz piedošana, jāatjauno savas attiecības ar Dievu!

Lūgšana ir attiecības, caur kurām Svētais Gars plūst un atnes spēku. Un, kad mēs iestājamies par kādu lūgšanā, tad Dievs atbild. Mēs Bībelē daudz redzam, kā Dievs reāli runāja ar Mozu, Ābrahamu, un Viņš viņus uzklausīja. Tāpat šodien Dievs dzird tevi un,  cik svarīga ir tev kāda lieta, tik svarīga tā ir arī Dievam. Un, cik daudz tu kaut ko atmet, tik Dievs ir ierobezots problēmu risināšanā. Tāpēc nepieļauj sirdī tādu inertu stāvokli, kad tev apkārt ir kādi neglābti cilvēki, bet tu domā- ai, gan jau kau kā Dievs viņus izglābs. Nē, tev par šiem cilvēkiem ir jāstāv Dieva priekšā kā aizlūdzējam.

Lūgšana Dievam pēc žēlastības un stāvēšana pretī velnam

Tev ir arī jāizšķir divas lietas: 1)kad jāstāv Dieva priekšā un jālūdz Viņa žēlastība tiesas vietā un 2) kad vienkarši ir jānostājas pret velnu.  Un šeit atkal svarīgs ir  stāvoklis tavā sirdī : ja aka ir aizbērta, tad neko nevari izšķirt. Bez tiešām  attiecībām ar Dievu tu neko nevari. Tu, kad tava aka ir aizbērta, redzot noskumušu brāli vai māsu, savā prātā nodomā, ka nu vajag Dieva priekšā aizlūgt, bet patiesībā tajā situācijā būtu jāstāv pretī velnam.

Piekdienas lūgšanā Svētais Gars skaidri teica, lai mēs neupurējam bez Viņa kā Sauls, proti, lai mēs bez Dieva vadības neko nedarām. Gaidi Svēto Garu un to, kā Viņš vadīs! Jā, protams, ir Dieva rakstītais vārds, kas pamudina darboties, bet gaidiet Svēto Garu, jo tikai Viņš apliecinās to situāciju un vajadzīgo darbību.   Un varam aplūkot arī pretēju situāciju iepriekš minētajai, kad brālis ir noskumis, bet tu stājies pretī velnam, bet patiesībā Svētais Gars ir runājis uz šo brāli kādā situācijā, un tā rezultātā ir sanācis spiediens, no kura viņam ir jāiziet paklausībā vai nepkalausībā Svētajam Garam. Tā ir  pilnīgi cita situācija, bet tu, nejuzdams Dieva Garu, dari pa savam un aplami. Tu saisti velnu, aizliedz tam darboties, bet brālis mājās no tavām darbībām tiek plēsts uz pusēm. Tā ir tīrākā burvestības lūgšana, jo nav Svētā Gara vadības. Tēpēc svarīgi ir turēt savu aku vaļā. Visur! Arī slavēšanā! Ja ar muti slavē Dievu, bet sirdī „skrāpē kaķi”, tad tas ir velti. Ja sirdī ir mīlestība, tad slavēšanai ir cita atmosfēra, debesis ir atvērtas. Tāpēc mums jāatceras, ka iestāšanās Dieva priekšā par kādu un stāšanās pretī velnam ir divas dažādas lietas, un tās ir jāizšķir.

Kad esam piepildīti ar Garu, kā Pāvils saka, tikai tad mēs varam apvaldīt miesas kārības.(Rom. 8:13) Mēs miesā to nespējam, tāpēc ir ļoti svarīgi veidot attiecības ar Svēto Garu. Viņš palīdz mums piecelties un attīrīties.

Iestāšanās Dieva priekšā

Ko nozīmē iestāšanās? Jēzus jau pats iestājās par mums. Dievs, redzēdams, ka nav it neviena, kas palīdzētu cilvēkiem,  pats sūtīja savu elkoni. (Jes. 59:16):  Un Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka nav aizstāvja; tad Viņam palīdzēja Viņa paša elkonis, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu. Dievs pats iestājās par mums un veica glābšanu. Un mums kā aizlūdzējiem jāveic starpnieka uzdevums starp Dieva taisnīgajām tiesām  un konkrēto tiesas objektu – cilvēku vai, piemēram, zemi. Ir cilvēks, kas ir sagrēkojis, un Dieva tiesai jānāk pār šo cilvēku, jo tāda ir Dieva ieliktā kārtība, kas ir nemaināma. Un tev kā aizlūdzējam ir jālūdz Dievam žēlastība tiesas vietā, tev jālūdz, lai Dievs žēlo šo cilvēku. Šeit svarīgi ir Dieva priekšā nest to, ko Viņš pats Savā vārdā ir teicis, tev tas jāatgādina. Dievs pats ir teicis, ka Viņam labāk patīk žēlastības, nevis upuris (Mat. 9:13). Viņam labāk patīk apžēlot, nekā pazudināt. Dievam nav prieka par bezdievja nāvi.(Ecehiēla 33:11) Un īsta aizlūdzēja sirds ir tāda – tu Dieva priekšā lūdz tā, it kā tu pats būtu sagrēkojis otras personas vietā, it kā uzņemies viņa vainu, un lūdz apžēlošanu sev pašam.

                                                                     Stāvēšana pretī velnam

Otra aizlūdzēja pozīcija ir stāvēšana pretī velnam. Kad tu redzi, ka otram smagi klājas ģimenē, laulībā, materiālajās lietās ir nabadzība, un, ja tavā sirdī ir Jēzus, tad tu naktī nemaz nevarēsi gulēt. Tev gribēsies lūgt. Dievs, iespējams, pa naktīm tevi piecels un pamudinās lūgt. Tu nebūsi vienaldzīgs. Un tev nav jābīstas, ka vari ciest no velna, ja iestāsies par kādu lūgšanā un uzņemsies šo uzbrukumu it kā uz sevi, jo tev ir viss Kristus bruņojums un tu atsitīsi šo uzbrukumu. Tu, iestājoties lūgšanā, cel aizsargsienu šā otra cilvēka problēmā, un velns nevar vairs darboties. Aizlūgšanā ir pat tāds termins – uzcelt sienu. Piemēram, ja kādam velns nepārtraukti uzbrūk domās,  vajā to, tad es kā aizlūdzējs, katru dienu iestājoties par šo cilvēku, pat īsti nezinot velna uzbrukuma iemeslu ( piem., paša grēks, kāds senču lāsts u.tml.), ar savām lūgšanām, vārdu, paludinājumiem, izveidoju sienu, atraisot eņģeļu darbību tā, ka sātans netiek viņam vairs klāt. Tas ir tāpat kā karadarbības zonā. Aizsargsiena ļoti apgrūtina uzbrucēju. Un, nesaprotot šīs garīgās lietas, mēs bieži, lūkojoties uz cilvēku, spriežam vienkāršoti: nu, ko tad šis akal tā atkal iekūlies. Mēs tā spriest nedrīkstam! Bet mīlestība mums liek iestāties vai arī būvēt aizsargmūri. Tāpēc, runājot par bērniem, ir svarīgi uzcelt pār tiem aizsargmūri katru dienu, proti, Jēzus asinis. Tāpat pār ģimeni, draudzi. Tāpēc svarīgas ir rīta lūgšanas.

Un kā ja minēju – aizlūdzēja sirdi var vislabāk aprakstīt kā  nostāju: Dievs, šis cilvēks ir pelnījis tiesu par saviem grēkiem, bet es tev lūdzu apžēlot viņu. Es nostājos Tavā priekša  un lūdzu apžēlošanu. Un aizlūdzējs arī nostājas pret velnu un karo līdz uzvarai. Uzbūvē sienu un padzen velnu! Un tas ir visu mūsu aicinājums. Un visās šajās lietās bez Svētā Gara vādības nevaram neko, jo garīgā pasaule ir sfēra, kurā ne ar savu prātu, ne sajūtām,ne gudrībām un Bībeles skolas zināšanām  ielauzties nevari. Tā ir cita sfēra, kurā tikai Svētais Gars var pareizi vadīt. Savādāk būs kļūdas. Un var pat gadīties, ka nekalpo patiesībai un mīlestībai, bet savai miesai.

Es pat gribētu teikt, ka cilvēku skaits draudzē ir skaidra liecība par to, cik daudz mēs iestājamies kā aizlūdzēji par pazudušajiem – cik daudz un dedzīgi mēs karojam par viņiem, savu pilsētu, zemi un cik daudz mēs stāvam Dieva priekšā un lūdzam, lai viņi iemanto glābšanu. Un arī to, cik daudz mēs esam iestājušies pret velnu to cilvēku dzīvēs, kuriem jau esam pasludinājuši evaņģēliju un pret kuriem velns izdara spiedienu. Mēs esam pamanījuši tādu tendenci, ka, piemēram, esam iestājušies lūgšanās par kādu vēl neglābtu cilvēku un drīz vien redzam, ka viņu problēma it kā atrisinās, bet pie Dieva viņš neatgriežas. Tas ir arī gadījumos, ja kāds ir bijis ticīgs, bet atkritis. Viņu problēma atrisinās, un mēs atslāpstam, kas liecina par to, ka neesam savu uzdevumu izpildījuši līdz galam. Iesākam un nepabeidzam. Un šāda mūsu attieksme ir bīstama, jo velns tādiem cilvēkiem uzbruks un centīsies nospiest vēl vairāk un iznīcināt, tāpēc mūsu pienākums ir velnu padzīt pilnībā. Cīņai jābūt līdz galam. Pretinieks ir jālikvidē, jāneitralizē  jebkāda viņa darbība – tāda ir armijas filozofija. Kad redzi pretinieku, tad bez jebkādas gaidīšanas likvidē, un tikai tad būs uzvara. Tāpat ir ar velnu, kas nejokojas. Mums tas ir jālikvidē, jāatspiež no ielenktā cilvēka, jāuzbūvē aizsargsiena, lai ienaidnieks netiek klāt, savādāk velns to saplosīs.

Tāpat ir ar pasaulīgiem cilvēkiem, par kuriem iestājamies. Kad par tiem sākam lūgt, tad redzam, ka tie sāk vēl vairāk dzert, grēkot. Tāda ir velna taktika, lai mūs iebiedētu un mēs pārstātu cīnīties, un bieži viņam izdodas. Velns burtiski ārdās. Un viņš panāk to, ko vēlas. Reiz mums kaimiņos atgriezās kāda sieviete. Viņa piedzīvoja patiesu Jēzus mīlestību, atgriešanos. Viņai bija vīrs, kas bija gājis pie Zilākalna Martas, un tieši pēc šīs sievas atgriešanās pie Dieva, viņš izmantoja visu manipulāciju arsenālu – sāka kontolēt, dzert, ārdīties, burties. Un sieva nobijās. Viņa nespēja izpildīt Jēzus bausli par to, ka jāaizliedz viss un jāseko Viņam. Viņa atstāja Jēzu un pakļāvās vīram.  Un, ja mēs tajā laika būtu cīnījušies un sapratuši aizlūgšanas nozīmi, tā varbūt nebūtu bijis. Ir jācīnās par cilvēkiem. Mums jāvingrinās tajā. Mums jānokauj savas bailes, nedrošība. Ir jāiet, jāsludina, jāapmeklē cilvēki mājās, jo mēs visi stāvēsim Jēzus priekšā. Mēs nevaram aizbildināties ar darbu, ar to, ka nav laika utt. Ir jāapņemas un jāiestājas. Ja tu neko nedarīsi, tad Dievs arī ir ierobežots.

 Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet Dievs ir ierobežots tik daudz, cik ierobežota ir Viņa draudze. Šodien Dievs visu ir uzticējis draudzei. Vēstulē efeziešiem 1. nod. ir teikts: draudze ir tā,kas visu piepilda. Un tajā pašā vēstulē minēts, ka ar draudzes starpniecību eņģeļiem un visām varām Dieva netveramā gudrība top zināma.

Iestāšanās Dieva priekšā – spēcīgs ierocis

Bībelē ļoti bieži manāma cīņas ieroču terminoloģija. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mēs esam cīņā. Ar ieročiem stājamies pretī, cīnāmies. Paanalizē, vai tu tos lieto. Vai tu zini, kas ir Dieva dotie ieroči, ar kuriem stāties pretī? Bieži vien mēs lietojam ieroci „apvainošanās”, kas nav īstais ierocis. Dieva vīri Bībelē vienmēr lieto Dieva dotos ieročus. Ābrahams lietoja iestāšanās lūgšanu kā spēcīgu ieroci. Kad Lats dzīvoja Sadomā, kas bija pretīga, izvirtusi homoseksuāla zeme, kur pēc Bībeles konteksta var saprast, ka visa tauta no maza līdz lielam atnāca pie Lata durvīm un prasīja šos eņģeļus, un teica, ka viņi grib tos iepazīt, kas ebrejiski būtu tulkojams kā vēlēšanos stāties seksuālos kontaktos. Tik ļoti izvirtusi bija šī zeme! Mums šie lielie Dieva vīri kā, piemēram, Ābrahams jāuztver kā prototipu sev: ja viņš ticēja un lūdza, tad mēs tā darām, ja viņam Dievs atbildēja, tad mums arī Dievs atbild. Ābrahams iestājās Dieva priekšā.

 Amosa 3:7 Jo Dievs Tas Kungs neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem. Vai tas nav satriecoši? Dievs jau Ādama laikos zemi nodeva cilvēka pārziņā, sakot,lai tas valda pār to. Zeme ir nodota cilvēku pārvaldībā un Dievs nekur neiejaucas, ja cilvēks to nelūdz. Ādams šo varu pārvaldīt pazaudēja, kad atdeva varu velnam, nepaklausot Dievam. Vai tad par velti velns, kārdinādams Jēzu tuksnesī, teica, ka atdos Viņam valdīšanu, ja tikai Jēzus pielūgs viņu? Un Jēzus nenoliedza velna varu. Velns piedāvāja Jēzum to, kas patiesībā  jau pieder Viņam un kas radīts caur Viņu, bet ko velns izkrāpa cilvēkam. Patiesi absurda situācija. Zeme ir nodota velna rokās, jo cilvēks to tam atdevis. Dievs neiejaucas, jo valdīšanu uz zemes Viņš atdeva cilvēkam. Ja cilvēks nelūdz Dieva palīdzību, tad tā nav Dieva atbildība ne katastrofās, ne nelaimēs. Šo lietu ir svarīgi saprast. Ja tu šodien grēko, tad tu saņem grēka algu – lāstus, slimības, postu. Vai tad Dievs tur ir vainīgs? Tā ir tava paša izvēle. Kas ar Dievu staigā, tajos plūst Dieva dzīvība. Kāpēc lai Dievs to dotu cilvēkam, kas dzīvo grēkā un ir pret Viņu? Tajos ienāk velna produkcija kā paša izvēle.

Ja Dievs mums ko atklāj, mums tas jāpaņem kā ierocis. Mums tas jāakceptē un jāpasludina. Bumba ir mūsu rokās un mēs izvēlamies to mest. Neviens pravietojums pats no sevis nepiepildās tāpat. Ir vajadzīgs akcepts no mūsu puses. Kā Marija teica un akceptēja: „Lai notiek Tavai kalponei pēc Tava vārda!” (Lūk 1:38)

Pravietojumi nav tāpēc, lai mēs lielītos ar tiem un neko nedarītu. Tie ir spēcīgs ierocis. Dievs ir atklājis savu gribu, tāpēc tev tas ir jāsatver, jāturas pie tā un jāpasludina. Tas ir spēcīgs cīņas ierocis, ar ko varam sasist visspēcīgākos velnus. Tāpat ir ar apsolījumiem Rakstos. Tu vari lasīt Bībeli, un pēkšņi kāda rakstu vieta var izgaismoties un kļūt par dzīvu vārdu tev. Dievs var runāt dažādi.

1.Mozus 18:23 redzam, ka  Ābrahams sāka iestāties par Sadomu. Šo situāciju mēs zinām. Viņš saprata, ka pār pilsētu nāks tiesas. Viņš sāka kaulēties Dieva priekšā. Viņš ir pārliecināts par Dieva tiesu taisnīgumu gan grēka ziņā, gan arī taisno jautājumā viņš zina, ka taisno ar grēcīgo Dievs kopā neiznīcinās.  Šeit redzam, ka viena taisnā lūgšanai ir milzīgs spēks. Mūsu rokās ir Latvija. Mums ir jāsatver visi Dieva vīru pravietojumi par Latviju un jāstāv Dieva priekšā un jāsaka : „Jā, Dievs, lai nāk Tava atmoda! Lai notiek pielūgsmes svētki par godu tev! „  Mēs nedrīkstam šaubīties un šķobīt sejas neticībā, un runāt pretēji pravietotajam vārdam, piemēram:  „Nu kā tad Latvija var būt citadele?!” Tā vietā, lai paņemtu vārdu un stāvētu Dieva priekšā, cilvēki runā pretējo.  Interesanti, ka situācijā, kad Ābrahams iestājās Dieva priekšā par Sadomu, jautājot, vai Dievs to zemi iznīcinātu, ja atrastos noteikts skaits (kas pakāpeniski sarūk) Dieva taisno, Dievs nemaz nav dusmīgs. Dievs nejutās aizkaitināts par dialogu. Es domāju, ka Ābrahams pats  gan varētu bijis nobijies. Viņam, iespējams, likās, ka viņš necienīgi kārdina Dievu. Varbūt  Ābrahams par ātru apstājās. Iespējams, ja Ābrahams būtu vēl tālāk stāvējis Dieva priekšā un jautājis, vai Viņš šo zemi iznīcinātu, ja tajā atrastu 3 taisnos, tad mēs Bībelē par Sadomu lasītu kā par milzīgu atgriešanās brīnumu. Jā, tā ir tikai varbūtība. Varbūt tur būtu noticis tāds pats brīnums kā Ninivē, jo Dievam nav prieka par bezdievju nāvi. Ābrahams ir īsts aizlūdzējs. 10 000 pazudušu cilvēku būtu izglābuši 10 taisnie. Tas pats princips darbojas arī mūsdienās. Mēs esam zemes sāls. (Mat.5:13)Dievs gribētu izglābt pilsētu, bet Viņš to nevar izdarīt bez mūsu iestāšanās.

Mozus bija izcils aizlūdzējs. Ja Ābrahama sirds vairāk bija vērta uz Lata glābšanu, ta Mozus iestājās Dieva priekšā par savu tautu. 2. Mozus 32. nodaļā redzam, Kad Mozus bija 40 dienas kalnā kopā ar Dievu, un Dievs teica, lai Mozus atgriežas pie savējiem, un  ka tā tauta, ko Mozus izveda no tuksneša, ir izdarījusi lielu grēku. Faktiski jau Dievs pats izveda tautu no Ēģiptes, tikai ar cilvēka stapniecību. Te mēs redzam, ka Dievs dara un piepilda savus apsolījumus, izmantojot Savus ļaudis. Šajā rakstu  vietā varam arī redzēt, ka  grēks ar zelta teļa izliešanu Dievam bija tik pretīgs, ka Viņš šo tautu negribēja identificēt ar Sevi, tāpēc teica Mozum, ka tauta, ko Mozus izveda no Ēģiptes zemes. Un Mozus nostāja bija tādi pati.

Tauta tik ātri saslima ar garīgu netiklību. Mūsdienās ar to var saslimt, kad dzenamies pēc naudas, kad vairāk mīlam pasauli. Ta ir tā pati teļa taisīšana.

Dievs teica, ka iznīcinās šo tautu un no Mozus cels jaunu tautu. Mozum rūpēja viena lieta. Viņa egosims tuksnesī bija iznīcis. Mozus iestājās par savu tautu  ar izmisumu sirdī  – Dievs, ko tautas teiks? Tu gan izvedi viņus, bet ievest apsolītajā nevarēji. Tavs vārds tiks negodā likts! (2. Mozus 32:11-13)  Lūk, kāda  ir aizlūdzēja sirds! Kad redzi, kad brālis ir pakritis grēkā, tad Dieva priekšā lūdz par brāļa brīvību, jo tava Kunga vārds tiek kaunā likts, kad viņš grēko. Lūdz Dieva žēlastību Jēzus uzvaras un patiesības dēļ. Lūk, tāda ir Mozus sirds. Sātans ir apsūdzētājs. Atklāsmes grāmatā ir minēts, ka gāzts ir brāļu apsūdzētājs, kas dienām un naktīm mūs apsūdzējis (Atkāsmes 12:10), tāpēc, ja krīti apsūdzībās, tad apstājies. Jā, mēs krītam, bet nepaliec apsūdzētāja valgos. Ja redzi, ka kaut kas nav kārtībā, tad ej Dieva priekšā un saki savas domas un lūdz pēc izmaiņām! Lūdz arī tad, ja redzi, piemēram, ,ka mācītājam nav pietiekoša svaidījuma,lai Dieva vārds tiktu pagodināts. Un mācītājs piedzīvos jaunu svaidījumu, jo  vienmēr var darīt   vairāk un vairāk. Un aizlūgšana atraisa Dieva spēku, nevis apsūdz.

Aizlūdzēja atbildība

Un viens Mozus izglāba visu Dieva tautu. Jā, daudzi nobeidzās tuksnesī savas kurnēšanas dēļ, taču Dieva griba bija glābt visu tautu. Viņa prāts nebija kāda bojāeja. Dievs gribēja izvest, bet nevarēja, jo bija cilvēki, kas neizvēlējās Dieva apsolījumus un runāja pretēji tam, ko teica Dievs. Tāpēc esiet ļoti uzmanīgi par to, ko jūs runājat par savām finansēm, ģimeni, laulību, bērniem, jo, ja tas nav tas pats, ko saka Dievs, tad Dieva apsolījumi nedarbojas.  Mēs ar savu atraisīto lāstu apstādinām Dieva plānu.  

  Nostājies ar Dievu un, ja vajag, aizlīmē sev muti, taču nerunā to, ko Dievs nesaka! Ja Dievs saka, ka Viņš tevi dziedina, svētī , atjauno, bet tu čīksti pretī  to, ka tev nekā neiet, esi nabags, slims utt., tad Dievs nevar neko pie tevis vairs darīt, jo tu kā suverēna persona, kuram Dievs atdevis valdīšanu, savā dzīvē aizliedz darboties Dieva spēkam. Velns uzvar ar taktiku. Viņš tavā sirdī rada spiedienu un piespiež tev runāt savu patiesību.

Interesanti ir tas, ka pēc tam arī Ārons kļuva par aizlūdzēju. 4. Mozus 17. nodaļā 12-13  lasām, iesākās miršana tautā,  līdz Ārons iestājās Dieva priekšā. Tā ir identiska situācija ar mūsdienām. Latvijas tauta, Talsi  bez Jēzus iet bojā, notiek miršana, un, ja mēs kā Ārons neiestājamies par viņiem, tad viņiem nav cerības. Cilvēki grēko, slimo, cieš un mirst, un saņem taisnīgu tiesu par saviem grēkiem, bet tajā pašā laikā paralēli ir pieejama  Dieva žēlastība, kas glābj, bet kuru mirstošie nesaņem, ja mēs neiestājamies un nesludinām evaņģēliju.  Viņiem nav citas cerības kā tikai draudze. Mēs esam atpirkti, un mums ir dots tāds pats spēks kā Jēzum, lai stātos pretī velnam un glābtu pazudušos.

Kalpošana garā

Kalpošana garā ir bezgala svarīga. Kaina augļi Dievam nav tīkami. Dievs pats tevī rada augļus,  uz kuru platformas Svētais Gars var kalpot.  Kaina reliģija vienmēr Dievam pienes no sevis. Tas nenozīmē, ka tu kā tikko jaunpiedzimis kristietis nevari iet un sludināt, jo atziņa par Jēzu jau tev ir.  Reliģiozās draudzes nedara pēc Dieva prāta, nedarbojas Svētā Gara vadītas, un tāpēc draudze neaug. Mums jābūt godīgiem arī pret sevi. Arī mūsu draudzē sastopama reliģija Svētā Gara vadības vietā. Mums daudzreiz liekas, ka tas ir Dieva prāts, bet īstenībā darām miesā bez Svētā Gara vadības. Mums jāizlaužas no tā, lai mēs varētu kalpot.  Šeit var pieminēt Mārtiņu Luteru, kas bija Gara vadīts cilvēks un reāli stāvēja pretī velnam Es redzēju labu filmu par to. Pēc tam, kad pagāja kāds laiks, piemēram, hernhūtiešu laikā, kad šīs pašas luterāņu draudzes bija stagnācijā. Draudze jau bija pazaudējusi Svētā Gara vadību un piekopa tikai ārējas reliģiskas darbības, kas bija  atlikums no kādām Svētā Gara pamudinātām darbībām senākos laikos. Cik ļoti šī draudze bija izmainījusies! Rituāls, reliģiska forma – tā iesākas atmiršana. Katram dievkalpojumam jābūt Gara vadītam, miera un dzīvības upei, jo dievkalpojums ir satikšanās ar Dievu.  No tā dzimst dzīvības attiecības. Tāpat ir ar lūgšanām – nelūgsim šabloniski, bet gan jūtīgi un dzīvīgi no gara. Tikai tam būs rezultāts.

Iestāšanās lūgšana – vienīgā cerība pazudušajiem

Iestāšanās lūgšana ir vienīgā cerība cilvēkiem, Latvijai.  Dievs ir rādījis pravietojumus un redzējumus par mūsu zemi un, ja mēs tos nepaņemam un neejam Dieva priekšā, tad nekas nenotiks. Tev jāatgādina Dievam, ko Viņš ir teicis! Tev jāsaka Dievam kā Mozus teica, ka Viņa vārds būs apkaunots, ja Viņa draudze paliks kaunā.  Tev jāsaka: „Dievs, tu teici, ka Latvija būs citadele, Tu esi rādījis, ka Talsu ielas būs pilnas ar cilvēkiem.” Tev ar šo visu ir jādaudzās pie  debesu durvīm, jārunā Dievam. Jāatgādina, ka  Viņš to ir teicis. Un Dievam  tas patīk. Dievs gaida aizlūdzējus.

Jesejas 59:12 -16 Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi: 
atkrituši mēs esam no Tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds. Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas. Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. Tas Kungs to redzēja, un Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības. To varētu teikt visi Talsi, visa mūsu tauta. Grēks nekur nepaliek, tas liecina pret mums. Dievam vajadzēja atnākt kā cilvēkam miesā, lai caur cilvēki ienestu Dieva gribu, Dieva piedošanu šajā pasaulē. Neviens to nevarēja izdarīt, neviens.  Visi bija atkrituši un Dievs brīnījās, ka nav neviena, kas par tiem iestātos. Tad Viņš sūtīja Jēzu, kas iestājās.

Vai tagad nav tāda pati situācijā kā Ecehiāla 22:24- 28 ? Vai arī tagad nav tāda pati korumpētība? Vai nedzenamies pēc mantas?  Vai priesteri neapkauno Dieva vārdu? Vai, tiekot pie varas, cilvēks nekļūst par plēsīgu lauvu? Tā ir negantība Dieva priekšā. Sātana spēks atraisīsies pilnā mērā, kad pazudīs tas, kas ierobežo. (2. Tes. 2:7) Kas tad ierobežo? Tikai draudze! Kad draudze tiks parauta, tad sāksies tiesas. Būs šausmas. Palasiet Atklāsmes grāmatu un redzēsiet, kas notiks! 

Ja nav neviena, kas iestājas, tautai nav cerības . Mēs esam cerība arī saviem radiem, kas varbūt šodien ņirgājas. Tev viņi ir jāizlūdz, tev ir jāstāv Dieva priekšā. Diez vai atnāks kāds no malas un caur to viņi tiks izglābti. Tu nezini, kas notiks ar taviem radiem rīt, tāpēc šodien stāvi uz ceļiem Dieva priekšā par šiem cilvēkiem un lūdz žēlastību. Lūk, kur mūsu aicinājums, nevis tīksmināties un dzīties pēc labklājības, pasaulīgām lietām. Jā, tas lietas nav sliktas, bet tas nav primārais. Mums jānes gaisma uz ārpusi. 1. Kor. 13. nodaļā ir teikts , ka mīlestība un tikai mīlestība ir tas īstais dzinulis. Pirms piepidīties ar mīlestību, mums jāiet Dieva tuvumā. Pati labākā lūgšana ir tā, ka ej Dieva priekšā un atklāti pasaki, ka nezini, kā lūgt un kā izlūgt šos cilvēkus, un atdod sevi Dieva rokās. Nometies uz ceļiem un vienkārši gaidi. Un Svētā Gara vilnis nonāks pār tevi un tu raudāsi, varbūt kliegsi un tu būsi kā trauks, ko Dievs varēs lietot.

Kad mans brālēns apzaga mūsu brāli Ludi, es biju pilnīgi izmisis. Es nezināju, ko darīt. Es pat nezināju, vai varu par viņu lūgt, jo viņš tā ir apgrēkojies. Es jautāju Dievam, ko man darīt. Un tad nāca Svētā Gara vilnis, un es spēkā pavēlēju sātanam aizvākties. Tai lūgšanai bija milzīgs spēks, ko nekad neaizmirsīšu. Es biju pavisam jauns kristietis, neko nezināju par iestāšanās lūgšanu, bet Svētais Gars mani vadīja. Tas bija kaut kas fantastisks un neaizmirstams! Un šai lūgšanai bija milzīgs spēks un rezultāts.

Kopsavilkums:

• Aizlūdzējs ir cilvēks, kam ir tuvas attiecība ar Dievu. Tas ir vitāli svarīgi. Degsme un drosme, kas robežojas ar nekaunību – tas ir svarīgi. Šāda  degsme bija Esterei.
• Aizūdzējam ir jābūt nelokāmai pārliecībai par Dieva taisnajām tiesām. Mēs nedrīkstam sevi maldināt, ka gan jau kaut kā tas cilvēks, kas grēko, izķepurosies. Nebūs tādas mistikas, ka kaut kā pēkšņi atnāks eņģeļi un pasludinās un cilvēks izglābsies. Nu tā nenotiek un nenotiks! Cilvēkam ir jādod savs akcepts ,tikai tā notiek glābšanas akts.
• Rūpes par Dieva slavu un sevis aizliegšana ir svarīgs aizlūdzēja sirds motīvs.  Kalpotājam jābūt tādam, kuram iespļaus sejā, bet  viņš aizies notīrīt seju un turpinās darbu,  jo viņš kalpo Dievam. Nekādam aizvainojumam un jūtīgumam šeit nav vietas. Protams, sāp, bet sevi jāaizliedz. Ko tas nozīmē? Vai neaizbraukt atvaļinājumā? Nē, tas nozīmē staigāt kā mironim
• Mērķtiecība ir neatsverams aspekts. To redzam pie Esteres. Ir jāiet, jādarbojas. Ukrainā Dieva kalpi vada dievkalpojumus, bet ārā aiz loga notiek apšaudes.
• Farizeja sirds (Lūk. 18:11) ir netīkama Dievam, jo tiem nav mīlestības uz tiem, kas pazūd. Tu nekad nevari būt aizlūdzējs, ja Dieva priekšā stāvi kā kaut kas pārāks, izredzēts un ar nonicinājumu sirdī skaties uz pazudušajiem. Aizlūdzējs vienmēr ar mīlestību stāvēs Dieva priekšā par pazudušajiem un lūgs par tiem.
• Aizlugšanā svarīgi ir atgādināt Dievam apsolījumus, kas nav vēl piepildījušies. Īpaši ar personīgiem pravietojumiem un apsolījumiem. Negaidi, ka kaut kas notiks pats par sevi, inerti, ja kaut kas nav piepildījies ilgu laiku.
• Svarīgs ir aizlūdzēja dedzīgums. Pats  Jēzus lūdza dedzīgi un ar asarām. Tāda ir aizlūdzēja sirds.
• Aizlūdzējs ir aizsargsienas cēlājs, kas izcīna cīņu līdz galam.  Tu uzcel aizsargsienu un velnu sakauj līdz pēdējam, un tikai tad pārstāj iestāties. Svarīgi ir lūgt Dievam, lai pasargā šo cilvēka līdz pestīšanas dienai, jo velns vienmēr nāk un zog sēto vārdu
• Stāvi Dieva priekšā un lūdz Dieva zēlastību par cilvēku vai objektu (piem., zemi), pār kuru būtu jānāk Dieva tiesai!
• Aizlūdzēji ir tie, kas veido vēsturi. Mozus, Esteres, Daniela un citu Dieva kalpu darbības rezultātā izmainījās tautas liktenis.
• Dievs dod pravietojumus, un aizlūdzēja uzdevums ir paņemt šos pravietojumus kā apsolījumus un cīņas ieroci. Un ar ieroci cīnās. 

Nav komentāru

Komentēt